Dažu gadu laikā tas ir gan mūsu valodas speciālistu tulkots, gan arī papildināts ar mākslas zinātnieces Anitas Vanagas sarakstīto papildnodaļu Latviešu mākslas karstākie punkti, kas aizņem 103 lappuses no kopējā apjoma.Grūti būtu 1048 lappušu biezo no franču valodas tulkoto un bagātīgi ilustrēto izdevumu definēt kā biznesa projektu tikko divus miljonus lielajai Latvijai, ja saprotam, cik ir kultūras nozaru studentu, pedagogu un interesentu, lai gan katrs izdevējs ir spiests domāt – kā nepalikt "mīnusos". Bet nav grūti saprast, ar cik lielu tirāžu savā ar 57 miljoniem iedzīvotāju bagātajā zemē rēķinājās franču izdevniecība, kas, uzrunājot prominentus autorus, domāja galvenokārt par savu lasītāju, respektīvi, pircēju loku, un rakstīja šo enciklopēdiju tieši tam. Pat ja ievadā enciklopēdijas autori ieskicē sava skatījuma "francisko" leņķi un apelē pie franču lasītāja kultūras pieredzes un uztveres īpatnībām, gudrs latviešu lasītājs pratīs paņemt sev vajadzīgo mācību arī no šī izdevuma. Tieši tādēļ jau enciklopēdijai pievienots ieskats latviešu profesionālās mākslas svarīgāko posmu un nozīmīgāko mākslinieku veikuma vērtējums. Pēc lielajām nācijām raksturīgā pasaules mākslas vēsturei veltīto daudzsējumu izdevumu publicēšanas 19. gadsimtā 20. un 21. gadsimts ieviesa kādu jauninājumu – nepieciešamību "saspiest" informāciju vienos vākos. Arī ar šādu misiju katra tauta ir tikusi galā, un tā gan itāļiem, gan vāciešiem, amerikāņiem, britiem, zviedriem un visiem pārējiem ir viena vai retāk divu autoru radīti vairāk vai mazāk populāri „īsie kursi” mākslas vēsturē. Pirmskara Vācijā par tādu pelnīti uzskatīja Rihardu Hāmani, kurš profesionāļu vajadzībām uzrakstīja 968 lappušu garo un ar 1110 ilustrācijām piepildīto Mākslas vēsturi no senkristīgo laika līdz mūsdienām (1933). Pēckara Eiropa vairāk pazīst Austrijā dzimušā, vēlāk britu pavalstnieka Ernsta Hansa Jozefa Gombriha 1950. gadā publicēto Stāstu par mākslu (The Story of Art), kas gan bija paredzēta tieši pusaudžu vecuma lasītājiem, bet, pateicoties autora izcilajām sociālā psihologa dotībām, kļuva par aizraujošu lasāmvielu ikvienam, kurš vēlējās gūt vienkāršotu ieskatu mākslas parādībās un procesos. Mūsdienās šo procesu turpina semiotiķis, filozofs un literāts Umberto Eko, kurš pārliecina ikvienu lasītāju par interdisciplinārās pieejas lietderību kultūras fenomenu analīzē un to sociālās nozīmes interpretācijā. Izcilo autoritāšu aprobētā pieeja ir mudinājusi mākslas vēsturniekus katrā zemē radīt savu versiju par mākslas vēsturi, un šajā nozīmē īpaši uzteicams ir visu trīs Baltijas kaimiņtautu darbīgums. Pēc Ļeņingradas izdevniecības Iskusstvo pasūtījuma sarakstītajai un 1979. gadā iespiestajai latviešu mākslas vēsturnieces Skaidrītes Cielavas grāmatai Latvijas māksla 1987. gadā pievienojās lietuviešu autoru Teodora Adomoņa un Klemensa Čerbuļoņa divsējumu Lietuvas PSR mākslas un arhitektūras vēsture. Savukārt Igaunijas centīgums savas zemes arhitektūras un mākslas vēstures aprakstīšanā pārspēj abus pārējos kaimiņus, pēdējos gados nākot klajā gan ar akadēmiski iecerētu sešu sējumu mākslas vēsturi, kura vēl ir tikai izdošanas procesa vidū, gan ar viena autora Juhana Maistes 2007. gadā pēc E. Gombriha parauga iecerēto literāri esejisko Igaunijas mākslas vēstures apceri Eesti kunsti lugu (520 lpp., neskaitāmas ilustrācijas).Enciklopēdijas parasti nelasa "no viena vāka līdz otram", lai gan tieši par mīkstajiem vākiem man kā lietotājam ir vislielākās šaubas – vai tie izturēs publiskas bibliotēkas vai studentu lasītavas slodzi. Enciklopēdija ir tā žanra kolektīvs darbs, kurā ielūkojas neskaidrību gadījumos, kurā padomu vai uzziņu meklē pirms došanās ceļojumā vai, gatavojoties mācību darba rakstīšanai, studentam noskaidrot pētāmās parādības plašumu, apjaust tās izziņas dziļumu un problemātikas šķautnes. Bet neviena enciklopēdija nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem un neatbrīvo tās lasītāju no papildu studijām. Tā kā es zinu, ka dažādu autoru atšķirīgā laikā rakstītās mākslas vēstures grāmatās mēdz būt atšķirības celtņu, gleznu, skulptūru vai citu mākslas darbu datējumos, tad es nebrīnos un neuztraucos par to, kam nav izšķirīgas nozīmes procesu un kopsakarību izpratnē. Pastāvot tradīcijai latviskot vietvārdus un personvārdus, vienmēr varēs atrast iemeslu matu skaldīšanai par to rakstības latviskojuma normu, taču šo iespējamo trūkumu kompensē personu rādītājs, kurā visiem minētajiem personvārdiem pretī atrodama to rakstība vismaz franču valodā, kas arī negarantē pilnīgu drošību grieķu, krievu, vācu, portugāļu vai itāļu tautības mākslinieku vārdu rakstībai to oriģinālvalodās. Man šķiet, ka ar enciklopēdiju var izrādīties tāpat kā ar zupu: kādam patīk sāļāka, cits izvēlēsies mazāk piparotu ēdienu, vēl kādam nebūs pretenziju nevienā gadījumā. Kritikā un mīlestībā galvenais ir nepārsālīt.
Dažas atziņas par Mākslas enciklopēdiju no viduslaikiem līdz mūsdienām
Izdevniecības Jumava vairāku gadu darbs pie projekta Mākslas enciklopēdija no viduslaikiem līdz mūsdienām ir noslēdzies 2011. un 2012. gadu mijā.Apgāds ir ķēries pie sešu franču autoru radītā un Parīzē Larousse izdevniecībā 2005. gadā izdotā milzu apjoma izglītojoša satura sējuma pārcelšanas latviešu lasītājam pieejamā formā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.