Pirmoreiz Dilanu Moranu ieraudzīju apmēram pirms septiņiem gadiem, kad atklāju seriālu Black Books – tajā komiķis attēlo despotisku plenci, kas vada grāmatu veikalu un apvaino ikvienu, kas viņam pagadās ceļā. Black Books esmu noskatījusies vismaz 34 reizes un protu nocitēt ikvienu tā sekundi, un tas vispār ir vienīgais seriāls, kuru skatoties es smejos. Vienreiz arī nejauši redzēju filmu par zombijiem ar Dilanu Moranu, iespējams, galvenajā lomā. Ar to nebija gana, lai es sajūsmā lēktu gaisā, uzzinot, ka viņš būs Rīgā laikā, kad tur būšu arī es, jo tie šovi, kuros komiķis stāv uz skatuves un klāsta jokus, man vienmēr sagādā vilšanos – es ļoti gaidu, ka kārtīgi noņirgšos, bet diemžēl tā nekad nenotiek. Tā ziņu par Dilana Morana gaidāmo viesošanos hipsteru galvaspilsētā Rīgā ignorēju. Ignorēju līdz brīdim, kad draugs, ar kuru kopīgi atklājām Black Books, man uzdāvināja biļeti uz šo ballīti.
Rudentiņis – bagāts vīrs
Kāpēc man nepatīk stand-up joku šovi? Jo no tiem gaidu kaut ko tādu, ko tie nekad man nespēs sniegt. Mazliet pameditēju, izlasīju dažas dalailamas grāmatas un izdomāju, ka šāda veida šovs ir kā burkāns – ja negaršo, tu tomēr vari no tā izveidot cilvēciņu un piedalīties pamatskolas izstādē Rudentiņis – bagāts vīrs. Arī labi! Ja nenāk smiekli par komiķa uzstāšanos, nav jāmet plinte krūmos – to var uztvert kā izglītojošu lekciju. Tā arī darīju – 27. septembrī devos uz Rīgas Kongresu namu, lai iemācītos ko jaunu par pasauli un līdzcilvēkiem.
Mums bija iestāstīts, ka pirms Dilana Morana uzstāsies kāds komiķis no Igaunijas. Mans pavadonis no sirds mēģināja mani pierunāt izlaist iesildītāju un vakara pirmo daļu pavadīt bufetē, malkojot skrūves par latu divdesmit. Kā galvenais arguments tika minēts tas, ka igauņu džekam noteikti būs tāds akcents, ka mēs tāpat neko nesapratīsim. Ierosināju tomēr nogaidīt, lai redzētu, ka iesildītājs tiešām runā tik slikti, un tikai tad iet uz kafejnīcu. Mana ideja bija prātīga – Dilanam Moranam nekāda iesildītāja nebija.
Šova laikā es smējos divas reizes un sasmaidījos piecas reizes. Tas ir diezgan labi, ja ņemam vērā, ka es nācu uz izglītojošu lekciju, nevis komēdiju. Starpbrīdī noklausījos ļaužu sarunas – daudzi sprieda, cik tas nenormāli jauki, ka viesis iemācījies kādu vārdu latviski un pirms uzstāšanās noskaidrojis šo to par pēdējā laika nozīmīgākajiem Latvijas pigoriem. Man gan šķiet, ka būtu jocīgi, ja viņš to nebūtu darījis. Ja viņš naudu pelna, runājot ar cilvēkiem dažādās pasaules malās, loģiski, ka viņš runā par lietām, kas šos cilvēkus interesē.
Ne katarses, ne ekstāzes
Tomēr bija vairākas lietas, kas mani pārsteidza. Pirmkārt, uz skatuves viņš (gandrīz) izdzēra tikai vienu vīna glāzi. Tas bija jocīgi, jo viņam nepiestāv mazāk kā viena pudele. Otrkārt, sākoties otrajam cēlienam, māksliniekam tika pasniegtas divas dāvanu kastes – vienā no tām bija kūka. Kūka, nevis vīns. Tas būtu tikpat loģiski kā labklājības ministrei Valentīndienā pasniegt trenūzenes ar leopardrakstu – it kā "kāpēc ne?", bet tomēr vairāk "kāpēc jā?". Tā kā sēdējām patālu, neredzējām, kas ir otrajā kastē, tāpēc pieļaujam, ka kurpe.
Viss pārējais bija, kā gaidīts, – ar trīcošām rokām tika skaidrotas smalkās atšķirības starp kungu un dāmu vēlmēm, starp labējo un kreiso politiku, kā arī par lēmumiem, ko esam gatavi pieņemt tikai skaidrā. Piemēram, pieklājīgā dzērumā nocopēt pretējā dzimuma pārstāvi un beigās viņu apprecēt ir tīri tā nekas, taču Dilans Morans nekad neietu ķēmā pirkt tosteri, jo tā gan ir nopietna lieta. Tas man šķita dīvaini, jo pati vienreiz pēc pudeles sarkanvīna iegādājos datoru, pirms tam pārdevējam konsultantam paprasot, vai dators tiešām ir sarkans vai tāds tikai izskatās. Lielisks pirkums!
Uzstāšanos Dilans Morans beidza ar stāstu par savu blekmetāla grupu Black Yoghurt, kuras sastāvā ir 15 basģitāristu (sasmējos, jo vizualizēju), kā arī citēja gabaliņu no erotiskā romāna, ko viņš radījis, iedvesmojoties no kulta pasakas Greja piecdesmit nokrāsas. Publika bija sajūsmā, daži pat sasniedza katarsi, par ko man liels prieks. Es nesasniedzu ne katarsi, ne ekstāzi, jo šī man bija lekcija studiju kursā Sociālie mediji un jūtas XXI gadsimtā, un lekcijās būt pārāk lielā starā nav pieklājīgi. Taču, ja Dilans Morans būtu mans pasniedzējs, es neatteiktos noklausīties viņa lekciju kursu. Pat ja tā būtu semantika.