Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Dokumentālās filmas Klejotāji recenzija. Matīsa Kažas granfalons

Apstrīdot pieņēmumu, ka režisora Matīsa Kažas jaunā dokumentālā filma Klejotāji ir vienas paaudzes portrets, jāsecina, ka filmas mērķauditorija ir daudz plašāka

Tieši pirms gada man jau bija tāda sajūta, ka vienai Latvijas filmai publicitātes kampaņā nav izvēlēts visai precīzs žanra apzīmējums, – kad Alises Zariņas lieliskajai spēlfilmai Blakus (2019) bija piesprausts road-movie nosaukums un visi recenzenti tērēja nelietderīgi daudz enerģijas šīs klasifikācijas skaidrošanai vai apstrīdēšanai.

Režisora Matīsa Kažas jaunā dokumentālā filma Klejotāji tiek pieteikta kā paaudzes portrets, un te nu paveras plašs lauks pārdomām par tēmu, kas vispār ir paaudze un vai mūsdienu strauji mainīgā un ārkārtīgi fragmentētā pasaule jau nav šādu jēdzienu likvidējusi "kā šķiru". Jo, piemēram, ja no visiem pasaules iedzīvotāju miljardiem (kuri šajā tehnoloģiju un tautu staigāšanas laikmetā ir daudz taustāmāki un ļoti tuvu sajūtami) nošķirtu tos dažus miljardus, kas dzimuši apmēram vienā laikā, – vai tam būtu kāda jēga? Un, ja no Latvijas iedzīvotāju miljoniem (nu labi, pusotra) izceļ trīs jauniešus, kas dzimuši apmēram vienā gadā, vai tas kaut ko pasaka par pārējiem simtiem tūkstošu, kas dzimuši šajā pašā laikā?

Šādi paņēmieni drīzāk liek atcerēties Kurtu Vonnegūtu un viņa Kaķa šūpulī lietoto jēdzienu "granfalons" – cilvēku kopums, kuru vieno kāda nejauša un pilnīgi mehāniska pazīme, sagadīšanās, kas viņus novedusi apmēram vienā vietā vai situācijā. Klasesbiedri, daudzdzīvokļu nama kaimiņi, viena tramvaja pasažieri. Vonnegūtam šis granfalona jēdziens saistījās pamatā ar nepatīkamām izjūtām, piemēram, (brīvi improvizēju pēc atmiņas) ar mokošu nepieciešamību paciest resnas, uzmācīgas un pārmērīgi izkrāsotas blondīnes tarkšķēšanu divu stundu garumā pēc tam, kad tā apkritusi viņam ap kaklu ar izsaucienu: "Ak, jūs arī esat no Indiānas štata!" 

Matīsa Kažas filmas Klejotāji trīs varoņi man liekas tik atšķirīgi, ka viņiem nav iespējams piemeklēt nekādus vispārīgi raksturojošus epitetus. Kur nu vēl lielāku pretējību varētu iedomāties kā atšķirību starp Tomasu, kurš nepieķeras nevienai lietai, vietai un pat ne cilvēkam, un Valteru, kurš savukārt izmisīgi krāj un staipa līdzi visādas pēc neskaidriem kritērijiem veidotas un diezgan bezjēdzīgas kolekcijas – grāmatu maisus un tualetes podus. Vai starp Taņu, kura tumsā aiziet un tumsā atgriežas no monotona darba sviedru un mocību gaisotnē, un Tomasu, kurš patiesā neizpratnē pārjautā japāņu kundzītei – bet kāpēc tie japāņu vīrieši tik smagi strādā?

Jebkurai Facebook grupai mūsdienās ir vairāk vienojošu elementu nekā šiem cilvēkiem, kuri sagadījušies kopā Matīsa Kažas filmā, – bet ar to es nekādā ziņā negribu teikt, ka viņu sagadīšanās bijusi veltīga. Matīss Kaža tomēr no šiem tik nesaderīgajiem elementiem ir pratis izveidot vienotu stāstu – nevis par paaudzi, bet par mūsdienu pasauli, kurā katram ir savs burbulis, savas iedomas un savas trajektorijas. Tās visbiežāk nekrustojas, tas jau saprotams, bet izrādās, ka pat krustojoties tās nesaskaras un nekļūst cita citai tuvākas – to apliecina Taņas sarunas ar mammu (sazin kāpēc angliski) un ar tēvu, Tomasa un Veras kopīgā klusēšana un pat Valtera nejaušās brokastis svešā virtuvē.

Vēl šajā pasaulē katram ir savas pretenzijas un priekšstati par īsto dzīvi, kādai tai jābūt. Tomass klīst pa pasauli, jo Latvijas mājās nav juties "pa īstam dzīvs un piepildīts", Valteram visi aizrāda, ka būtu kaut kur viņa dzīvē jāparedz vieta sievietei, bet viņam "nevajag tos mēnešus, kas ietekmē tavas jūras…". Un Taņa tā īsti atbrīvojas un izlien no saviem hūdiju kokoniem tikai tad, kad ļaujas dejas brīvībai vai pilnīgi bez iemesla, bet ļoti aizrautīgi smejas kopā ar bērnības draudzenēm.

Nu, varbūt tad tā ir tā kopīgā paaudzes iezīme – nevis dzimšanas gads, drīzāk pastāvīga un vairāk vai mazāk enerģiska vēlēšanās nepieņemt tos apstākļus, kuros dzīve tevi noliek, bet atrast citus, kuros būsi dzīvāks un piepildītāks. Vieni teiks: "Kad mēs augām, tad tā nebija", bet pārējie, kas tā nesaka, – tie tad arī ir filmas Klejotāji īstā mērķauditorija, daudz plašāka par vienas paaudzes robežām.

 

Top komentāri

Kāpēc
K
"Diena" nemitīgi publicē idiotiskus rakstus/ Matīsai galvā pilnīgs ķīselis, un viņa neko jēdzīgu vnk nav spējīga uzrakstīt.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja