"Tomēr glezniecības galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa. Gleznas iecerei jārodas vienlaikus ar krāsas uzdevumu (atbilstoši idejai jāizvēlas arī krāsu risinājums). Ja gleznas saturu var uzzīmēt, uzrakstīt vai izstāstīt, nav jāglezno. Izejot no dabas, krāsu izteiksmi var kāpināt, klusināt, atstāt minimālas attiecības. Drīkst atmest visu pamatuzdevumam nebūtisko. Tiekšanās pēc lakonisma formā noved pie abstrahēšanas mazākā vai ļoti lielā mērā. Tā neizslēdz glezniecību, drīzāk saasina, attīra to. Abstrakts nenozīmē – bezsaturīgs. Abstrakts nav arī tikai dekoratīvs. Krāsu saspēle nav abstrakta" (Edvards Grūbe, sast. L. Slava, Rīga: Neputns, 2010, 64. lpp.). Šādā izteikti modernistiskā garā izteicies personālizstādes autors, un jaunāko darbu skate viņa radošo kredo tikai apstiprina.
Pēdējo gadu darbos Edvarda Grūbes pakāpeniskā virzība uz vienkāršākiem, universālākiem motīviem ir uzskatāmi redzama. Senāk viņa gleznas apdzīvoja lielākoties brāzmaini trieptas, gandrīz barokālas vijoļu lauskas, sēnes un lelles, savukārt šobrīd izceļas reducētas krāslaukumu attiecības un triepienu blīvējumi ar dažkārt aptuveni nolasāmu horizonta robežšķirtni, taču galvenais ir krāsu stihija. Maksimāls lakonisms arī nosaukumos: Logs, Ūdens, Jūra, Rīts, Gaiss, Madonna… Pirmajā acu uzmetienā logu aprises (Logs, Pasaule) raisa asociācijas ar slavenā daugavpilieša Marka Rotko meditatīvajiem četrstūriem, taču netrūkst arī atšķirību – krāsas uzliciens Grūbem ir daudz brīvāks un lazējošāks, arī pats motīvs daudz vairāk pieļauj reālistisku interpretāciju (logu, durvju ailas) un neliek skatītājam apcerēt četrstūrus kā sevī noslēgtas, enigmātiskas vienības ar neskaidru spriedzi raisošām figūras un fona attiecībām.
Jūras un madonnas
Grūbes "ūdeņu ainavas" ir gluži akvareliski plūstošas – plato sareņu šķietami nejaušie vilcieni mijas ar kaligrāfiskiem notecējumu režģiem un vietām cauri spīdošo baltā audekla pamatu. Tādos darbos kā Rīts un Saules gaisma īpaši izceļas caurspīdīgu un pastozu krāsas slāņu saspēles, neparedzamie plūdinājumu ornamenti un aprauti, gandrīz skulpturāli sabiezinājumi, kas patiešām neattēlo neko konkrēti atpazīstamu, bet gan tiecas aizskart kādas saulainu, plenērisku emociju stīgas tikai ar gleznieciskās formas līdzekļiem – krāsu, ritmu, faktūru. Savukārt divi izstādes darbi – Madonna un Šūpuļdziesma – ir Grūbes glezniecībā iecienītās mātes un bērna tēmas versijas, īpaši Šūpuļdziesma, kurā sievietes zilais tērps, bērna ķermenītim paralēlais galvas pieliekums un izlaisto gaišo matu straume gandrīz precīzi atkārto 1975. gadā tapušo gleznu Māte.
Tomēr vietā ir uzsvērt vārdu "gandrīz", jo jaunajā variantā daudz lielāka nozīme ir spontāniem krāsu traipiem, zudis ir arī vecmeistariski tumsnējais, piesātinātais kolorīts, metodiskas daudzslāņu glezniecības un apjoma modelējuma pēdas. Tāpat Madonnai ir savi prototipi, kā Māte (1971) un Māte (1974), taču te gandrīz abstrakti ekspresionistiskā krāsu eksplozija tik tikko ļauj atpazīt abu figūru saplūdušos veidolus.
Varenais ērģelnieks
Kā par mākslinieka retrospektīvo izstādi izstāžu zālē Arsenāls 2010. gadā rakstīja mana kolēģe, mākslinieka Johana Valtera monogrāfijas autore Kristiāna Ābele, Grūbe varētu būt personība, kas latviešu glezniecībā spēlē "lielās ērģeles"; līdzīgu ērģelnieka lomu savulaik Pols Gogēns esot piedēvējis citam modernās glezniecības ciltstēvam Polam Sezanam (Studija, 2010, Nr. 72, 10. lpp.). Lai gan Sezana māksla nebūs starp Grūbes glezniecības tuvākajām analoģijām, tomēr viņa raksturojumā grūti iztikt bez šādiem cildinošiem salīdzinājumiem: "Latviešu glezniecībā tāda nav neviena – "varena kā pērkona dārdiens" – tāda ir Edvarda Grūbes glezniecība" (Ilze Žeivate, no izstādes anotācijas).
Grūbes gleznām piestāv arī tādi pievilcīgi apzīmējumi kā "latviskā mentalitāte" vai "zemnieciskais pamatīgums", kas savā ziņā nodrošina mākslinieka vārdu un reputāciju visplašākajās aprindās. Mēģinot šos terminus analizēt sīkāk, var nonākt pie abstraktā ekspresionisma, "brīvā žesta" tradīcijas pārkausējuma priekšmetiskākā toņkārtā, kas balansē starp realitātes impulsu un artistiski vieglu glezniecisko formu bez radikālas izvēles par labu vienai vai otrai, kā vienlīdz svarīgas apliecinot abas.
Edvards Grūbe
Personālizstāde Gaismas lauks
Galerijā Māksla XO līdz 3.III