Komēdija Esmu uzbudināts ir spāņu trakā kinobrīnumbērna Pedro Almodovara muzikālā fantāzija par smieklīgāko – aviokatastrofu – tēmu. Cik zināms, gaisā neviens vēl nav palicis! Filma ir pilna ar ļoti nekorektiem seksuālas dabas jokiem un ticības jūtas aizskarošiem gegiem. Spriediet paši. Trim stjuartiem nākas nomierināt aviolainera pasažierus, kas plivinās no Madrides uz Mehiko, kad virs okeāna izrādās, ka milzu lidaparāts ir dramatiski sabojāts. Kur cits režisors būtu veidojis efektīgu katastrofu filmu, Pedro Almodovars nolemj rīkoties pilnīgi pretēji, un viņa lēmumam ir racionāls skaidrojums – kādas vēl iespaidīgas avionelaimju filmas iespējams uzņemt, ja pasaules kinovēsturē jau eksistē šī žanra kanons, sava veida spriedzes etalons – Lidosta (1970. gada klasiskā filma pēc Artura Heilija slavenā romāna) un traģiskās filmas par 11. septembra terora aktiem ASV? Tad labāk iet citu – diametrāli pretēju – ceļu un uzņemt ekscentrisku parodiju par katastrofu filmu, kā to reiz jau darījuši Džims Abrahams, Džerijs un Deivids Cukeri savā leģendārajā un superjautrajā Lidmašīna!/Aeroplane! (1980). Tas, ka Almodovars ir ekscentrisko komēdiju meistars, gan nav nevienam jāpierāda, kaut oskarotais režisors Latvijā vairāk pazīstams kā sirsnīgo, kaut arī dīvaino melodrāmu autors (Viss par manu māti, Runā ar viņu, Sliktā audzināšana, Atgriezties, Āda, kurā es dzīvoju).
Erotika caur deju
Te mums nākas atgriezties režisora jaunībā, 70. gados. Almodovars pasaules slavu – vispirms Franko diktatūras laikos Spānijā, itin drīz arī globāli – ieguva kā tā sauktās kustības Movida pionieris kinojomā. Movida bija protesta forma, ar kādu spāņu mākslinieki pretojās Franko cenzūrai un diktatūras "maigajiem rāmjiem" ideoloģijā. Visbrīvāk šo protestu varēja paust šķietami marginālā, intīmā sfērā – tajā, kas skāra dzimumu līdztiesību un cilvēku seksuālo identifikāciju.
Ne velti Spānijā 70.–80. gadu mijā top pasaules trends – jutekliskākās filmas par mīlestību, kas izrādās tik daudzveidīga savās izpausmēs (der atcerēties cita spāņu klasiķa Karlosa Sauras erotiku caur deju – filmās Karmena, Skarbā mīla un citās, kas tapa 80. gados). Erotika un sekss Franko Spānijā bija ekrāna sinonīmi vārdam brīvība (personības brīvība visupirms). Brīvība, māksliniekuprāt, tā vispirms ir brīvība būt tam, kas tu esi. Tiesības būt tādam, kāds esi.
Almodovars pieder šai Movida paaudzei un, iespējams, ir tās radikālākais pārstāvis, jo savās filmās, it īpaši sarkastiskajās komēdijās, atļāvās ignorēt jelkādus tabu. Tieši Almodovara filmās par galvenajiem personāžiem kļūst transvestīti, transseksuāļi, abu dzimumu prostitūtas, geji… Turklāt režisors nekoķetē ar publiku un šos cilvēkus nedemonstrē kā frīkus, sabiedrības padibenes vai nožēlu un riebumā sakņotu līdzjūtību pelnījušus autsaiderus. Nē, Almodovars demonstrē viņus, grēkā kritušos, ar krietnu dozu pašironijas, humora un sajūsmas.
Karnevāls lidmašīnas salonā
Interesanti, ka savai jaunākajai filmai Esmu uzbudināts/Los amantes pasajeros režisors ir izvēlējies oriģinālus spēles noteikumus: 90% filmas darbības norisinās noslēgtā, šaurā telpā – lidmašīnā (tikmēr uz zemes mazās lomās parādās Penelope Krusa un Antonio Banderass, kuri iejūtas necilu tehnisko lidostas proletāriešu tēlos). Klaustrofobijas – ierobežotas telpas – efektu kā fantastisku kinoieroci ir izmantojuši vairāki dižākie kinomeistari; nosaukšu vien dažus – Džonu Fordu (Diližanss) un Alfredu Hičkoku (Virve, Laivā). Savukārt psiholoģiskās spriedzes etalons no klaustrofobiskas vides, bez šaubām, pieder Romānam Polaņskim un viņa šedevram Riebums (1965). No nesenākajiem izteiksmīgajiem paraugiem jāpiemin Denija Boila 127 stundas ar Džeimsu Franko, iesprūdušu bedrē starp akmeņiem.
Toties Almodovaram šī noslēgtā telpa – pilotu kabīne un lidmašīnas salons – kalpo kā lieliska vieta varenam erotiskam tusiņam, karnevālam, karaoke diskotēkai un deju zālei, pirms lidaparāts nogāzīsies kaut kur okeāna dzelmē. Trim stjuartiem gejiem ir uzdevums un dzīves mērķis – izklaidēt pasažierus, sevi un ekipāžu. Lai nomierinātu pasažierus, lietā tiek liktas alkohola straumes, mūzika, sekss un narkotikas (oho ho, nekad nebiju domājis, ka lidmašīnās ekstrēmos gadījumos dod kokteilīšus ar meskalīnu). Turklāt lidmašīnā režisors ir sapulcinājis tādu cilvēcisko raksturu zvērudārzu, kāds pat ļaunākajos sapņos jums diez vai rādīsies.
Pirmās klases izklaide
Stjuarti nemitīgi pin savas homēriski smieklīgās privātās intrigas (viens no lidmašīnas "normālajiem", precētajiem pilotiem labprāt gatavs "uz kontaktu" ar stjuartiem turpat lainera tualetē), pasažieru vidū ir gan šarlatāne pareģotāja, kura tā pa īstam spēj saredzēt ezoterisko nākotni tikai tad, ja pareģošanas seansa laikā var glāstīt vīriešu ģenitālijas, te ir gan pasūtījuma killeris, gan baņķieris mahinators, gan sabiedrībā populāra slavenība, kas izrādās parasta mauka, gan noslēpumains meksikānis – visus sižeta pavērsienus jūs nudien nespējat pat iedomāties. Tomēr režisora koncepts ir skaidrs kā kristāla oliņa – ja pasauli kas glābs no katastrofas, tās būs divas lietas – mīlestība (sekss) un godīgums.
Ir cilvēki, kas Almodovara lidmašīnas avārijas filmā saskata globālās sociālekonomiskās krīzes metaforu. Tādā gadījumā interesants ir fakts, ka lidmašīnas apkalpe izklaidē pirmās klases pasažierus, kamēr visi ekonomiskās klases "lidotāji", lai nebūtu masveida histērijas, tiek iemidzināti – ar jau zināmajiem kokteiļiem. Kamēr nelaimes priekšnojautu apstulbinātais proletariāts čuč, tikmēr bagātie un šovbiznesa darboņi (stjuarti geji) plosās uz nebēdu. Almodovars laikam dzīvo bez rozā brillēm, un tas ir vareni!
Esmu uzbudināts ****
Komēdija. Spānija. 2013.
Režisors Pedro Almodovars