Lai atrastu atslēgu, kā skatīties un saprast Dzintras Gekas un Gundegas Repšes filmu Kurts Fridrihsons, ļoti noderīgs ir LTV Kultūras raidījumu redakcijas veidotais stāsts ciklā Latvijas filmas Latvijas simtgadei (LTV programmā tas bija skatāms 20. septembrī un joprojām ir atrodams raidījumu arhīvā). Tajā filmas scenārija autore mākslas zinātniece un rakstniece Gundega Repše atzīstas, ka savā literārajā darbībā atļaujoties nekad nedomāt par lasītāju, savukārt filmā (lai gan saprot, ka "ar kino ir citādi") izmantojusi apstākli, ka kino ir kolektīvs darbs, un paļāvusies, ka par skatītāju domās "visi tie pārējie".
Tā nav mācību filma
Protams, nedomāt par skatītāju nav nekāds nāves grēks, tikai ir labi visiem zināt spēles noteikumus – tātad, ejot uz filmas Kurts Fridrihsons seansu, skatītājam jābūt gatavam uz nopietnu līdzdomāšanas darbu, lai pats saviem spēkiem orientētos autoru piedāvātajā stilistiskajā daudzveidībā un tēlu sistēmā (vai izdomātu savējo); jābūt gatavam, ka neviens viņu aiz rociņas neizvedīs taisni cauri mākslinieka biogrāfijai ("Tā nav mācību filma," saka Gundega Repše).
Lai izvairītos no akadēmisma, filmas autores, cik vien iespējams, abstrahējušās no dokumentālām liecībām par Kurtu Fridrihsonu – režisorei iekšējā balss esot likusi atteikties no dažādu kinohroniku un dokumentālu filmējumu izmantošanas, lai gan arhīvos tādu ir daudz. Varu apliecināt, ka daži no tiem ir pilnīgi fascinējoši, kā savulaik režisora Andra Rozenberga dokumentālajā filmā Sods par sapni (1994) iekļautais operatora Andra Selecka filmējums – Kurta Fridrihsona roka ar flomāsteru uz lielas, baltas lapas velk perfekti gatavu zīmējumu, vienu no viņa klasiskajiem grieķisko "tuksneša cilvēku" profiliem.
Tomēr filmā Kurts Fridrihsons šajā ziņā konsekvence nav līdz galam izturēta – viens dokumentāli filmēts ļoti īss mākslinieka skatiens filmā ir iemontēts, un nu skatītājs, kurš nezina, ka vispār jau autores nolēmušas neizmantot ne filmētas, ne fotografētas pagātnes liecības, domā, ka tādu liecību vispār nav, tikai šis viens skatiens, un ka tāpēc autores bijušas spiestas lāpīties ar citiem materiāliem un žanriem, ar inscenējumiem un ceļojumu piezīmēm, lai piepildītu filmas telpu, bet tāda maldīga iedoma noņem šai autoru veidotajai telpai pienācīgo skatītāja respektu un autoru piešķirto konceptualitāti.
Būtu ļoti svētīgi, ja skatītājs jau iepriekš zinātu to, ko Gundega Repše apcer tajā pašā LTV raidījumā, – "atbildības drudzis", kad tiek veidota filma par lielu personību, reizēm esot labs, tomēr nedrīkstot ieilgt, jo tas var nosmacēt radošo lidojumu un iespēju "brīvi un viegli uzlidot garam". Tas, ka režisores Dzintras Gekas gars "prasās lidojumā", bija īpaši labi redzams viņas iepriekšējā filmā Meklējot Tisē (2017). Jau daudzus gadus ir sajūtams, ka viņa veido savu mākslinieces biogrāfiju paralēli praktiskajam sirds pienākuma darbam, kas izpaužas neatlaidīgā un regulārā Sibīrijas izsūtījuma stāstu dokumentēšanā. Un kur gan vēl citur ļaut vaļu mākslinieka garam, ja ne simtgades filmā (kurai turklāt pirmoreiz režisores mūžā, kā uzzinām raidījumā, esot apstiprināta tieši tāda tāme, kāda projektā iecerēta).
Vesela buķete rožu
Nianse vienīgi tāda, ka ataust atmiņā sajūtas no 90. gadu Latvijas spēlfilmām – iespaids, ka režisors vienreiz pa ilgiem laikiem ticis pie savas filmas uzņemšanas un nu grib tajā salikt iekšā visu, par ko sapņojis ilgos radošās dīkstāves gados, turklāt nav gatavs stila tīrības labā upurēt nevienu no saviem lieliskajiem mākslinieciskajiem atradumiem. Filmā Kurts Fridrihsons par skatītāja uzmanību cīnās gan operatora Viktora Gribermana skaistās gaismu un atspīdumu spēles, gan četru talantīgu komponistu spēcīgā mūzika (un pa vidu Gaujas laivinieks ar Ķemermiestiņa Anniņu), gan neparasti iespaidīgi un mistiski horeogrāfijas elementi (dejotājs un horeogrāfs Kirils Burlovs), gan anonīmi liecinieki ar stāstiem par Kurtu un ne par Kurtu, gan režisores smalkā ideja atdzīvināt gleznas ar vibrējošu saules gaismu, gan Parīze un Venēcija, tuksnesis un kāpu zāle, kas uz ekrāna pārvēršas Fridrihsona gleznās, gan Tālivaldis Lasmanis mākslinieka tēlā un gleznotajām sejām piemeklēti līdzinieki... Vesela buķete rožu, pļavas puķu un mākslīgo ziedu, kas nu skatītājam pašam jāsašķiro pa vāzītēm, meklējot pušķī Kurta Fridrihsona puķuzirnīšus (Andra Rozenberga filmā Sods par sapni mākslinieka atraitne Zenta uzbur sīku, bet ārkārtīgi spilgti raksturojošu ainiņu – kā Fridrihsons, atgriežoties no izsūtījuma, "nopērk puķuzirnīšus un nāk mājā smiedamies ar savu koka koferīti").
"Visgaišākie mati un absolūta saprašana" – tās ir divas būtiskākās īpašības, kas raksturo mīļoto Zentu, domā Kurts Fridrihsons. Absolūtu saprašanu šajā divu mākslinieču stāstā par trešo mākslinieku droši vien skatītājam nebūs lemts piedzīvot, tomēr no sirds novēlu atrast vismaz kādu taciņu, pa kuru tai tuvoties.
Lauma
Mons