Dokumentālā filma par četriem cilvēkiem, kuri "nekad neslimo", klasiski iekļaujas lietišķās mākslas vai praktiskā latvieša padomu kategorijā – nekāda elitārisma un augstās mākslas ambīciju, vienkāršs stāsts par elementārām patiesībām "Slimam un īgnam nav jēgas dzīvot" un "Dvēsele nonīkst, ja ķermenis nav kopts". Slavenā Inese Ziņģīte, kura ar pašizgudrotu rāpošanas metodi un frotē dvieļiem uzvarējusi paralīzi; tikpat slavenais Artūrs Tereško, kura tējiņas dzer visa Latvija; kinoaprindās pazīstamais operators un, izrādās, arī ziemas peldētājs Raits Valters (cita starpā – aktiera Ēvalda Valtera dēls, lai gan filma to neatklāj, tikai garāmejot piemin tēvu simtgadnieku) un mednieks, bebru dziedzeru speciālists Jānis Rubenis (viņš savukārt ir filmas scenārija autores tēvs, taču, protams, ne jau tāpēc vien iekļuvis filmā).
Nezinu, vai tas tā sagadījies vai varbūt mums darīšana ar tipisku parādību, bet visi četri filmas varoņi ir psiholoģiski līdzīgi, vismaz attieksmē pret to savas dzīves pusi, kuras dēļ iekļuvuši filmā, – visu četru pamata intonācija ir: "Kas nu tur sevišķs, es vienkārši tā dzīvoju; ezim skaidrs, ka tā ir visprātīgāk!" Vienīgi ekstravertā Inese Ziņģīte mazliet pietēlo lieku brašumu, mētājot malkas pagales un plūcot pilnu bļodu zaļumu, no kuriem "kā kaza paēd", taču viņa arī ir vispubliskākā persona šajā kompānijā; droši vien sen apnikusi, gadiem stāstīdama savu pieredzi sieviešu žurnālu intervētājām, turklāt varbūt trenējas savām publiskajām dvieļu rīvēšanās nodarbībām, kurās sievietes pulcējas cerībā iegūt "krūtis, nevis pupus" un "dupsīšus, nevis pakaļas".
Vībotne viediem sapņiem
Paredzu, ka Latvijā šai filmai būs plaša auditorija – arī tāpēc, ka dažādiem zintnieku un dziednieku žurnāliem lasītāju netrūkst, ezoteriskās literatūras plaukti grāmatnīcās liecas no piedāvājuma pārpilnības. Šādas tematikas interesentiem vislabāk patiks Artūra Tereško dalība filmā. Tiesa, daudzmaz kritiskam prātam šķiet diezgan aizdomīga tāda "tēja gara spēkam – vīgrieze domu atbrīvošanai, salvija talantu izkopšanai, mārsils fantāzijas lidojumam, vībotne viediem sapņiem; un tagad ieberu pelašķīti apziņas paplašināšanai...". Taču tieši uz tik abstraktiem pamatiem dakteris Tereško ir uzbūvējis veselu rūpnīciņu, kurā zāļu tējas ekselē ar 80 gadu vecu agregātu un trīs sievas pie konveijera tipa galda ber drogu saujas turziņās.
Viņš arī virtuozi uzvērpj pasāžu tajā īpašajā runas manierē, kas vismaz manā prātā spilgti raksturo visu šo man nepieejamo pasaules daļu, – tu, cilvēks, tekstā ļoti labi saproti katru vārdu atsevišķi, bet ko tas viss kopā nozīmē – nu sit kaut nost. Tipiska pazīme – šādus tekstus nav iespējams atstāstīt saviem vārdiem, tikai iemācīties. Tomēr negribu izklausīties pārāk kritiska – tas, ka es nesaprotu, nenozīmē, ka arī citi nesaprot, varbūt man vienkārši aura ir nepareizā krāsā.
Skatītāj, saņemies!
Dīvaini, ka filmā par it kā tik neparastām dažādas pieredzes teritorijām nav pilnīgi neviena pārsteiguma. Savulaik Ivars Zviedris, gatavodamies veidot filmu par Latvijas dziedniekiem, vismaz solīja kadrā tējkarotes, kas pašas līp pie deguna, un dzintara piramīdas, kas plaukstā izstaro gaismu un siltumu. Savukārt Una Celma pirms dažiem gadiem ceļojumā pa dziednieku pasauli sūtīja kamerai pa priekšu divus atraktivitātes katalizatorus – aktierus Hariju Spanovski un Andri Bērziņu (dokumentālā filma Raganu mēnesis, 2012).
Filmā Laimes formula nekādas tādas speciāli veicinātas atraktivitātes nav, arī nekādu liecību par specifiski kinematogrāfiskām ambīcijām, nedz arī ārēju efektu, kas satricinātu visādi rāmo filmas pasauli, – Raits Valters nebrāžas ledusaukstajā ūdenī ar Tarzāna rēcienu, Jānis Rubenis nemetas tuvcīņā ar aizšautu bebru, Artūram Tereško, pļavā puķītes lasot, neiekož kājā čūska. Varbūt tā arī vislabāk var sasniegt konkrētu un vienkāršu mērķi – pateikt jebkuram skatītājam, ka arī viņš beidzot var saņemties, atrast savu visharmoniskāko metodi un kļūt tikpat līdzsvarots kā šie četri, kuri atraduši katrs savu laimes formulu.
Laimes formula ***
Dokumentālā filma. Latvija. 2015.
Režisore Antra Cilinska