Dansta kā Antuanete spridzināja Sofijas Kopolas saldlipīgi krāsainajā un dikti pretenciozajā pankmūziklā Marija Antuanete (2006), stilīgā filmā – konfektē, kas izprovocēja divas pretējas reakcijas – pēc pirmizrādes Kannu publikai sekoja sašutuma vētra franču presē par bezkaunīgi vaļīgu vēstures interpretāciju, ko atļāvusies «barbare» Kopola, un pasaulē slavenākā glamūra fotogrāfe Enija Leibovica saņēma «īpašo atļauju» no Francijas valdības – tiesības uzņemt rokokāli greznu tērpu kolekcijas fotosesiju pašā nācijas monarhistiskās vēstures sirdī Versaļā – saprotams, ar Kirstenu Danstu kā Mariju Antuaneti. Leibovicas fotosesija tika nosaukta par gada elegantāko – pēc franču (!) Vogue un Vanity Fair redakcijas domām –, bet Kopolas filma tiepīgi atzīta par savādu «stila štučku» plaši pazīstamo globālo kinomānu šaurajās aprindās.Skaudības vērtsTaču vismaz vienā ziņā tā otra aktrise, pēc izcelsmes arī vāciete, ASV mītošā Kirstena Dansta (30) var apskaust Parīzē dzīvojošo vācu modeli un kinoaktrisi Diānu Krīgeri (36).Kāpēc? Kirstena taču jau 12 gadu vecumā iemantoja pasaules slavu, nofilmējoties kopā ar kionelkiem Bredu Pitu un Tomu Krūzu kā «vampīrmammu» un «vampīrpapu» visai divdomīgā, lai neteiktu bērnam skandalozā lomā – kāri lokot savu surogātvecāku asinis (Intervija ar vampīru, 1994.), turklāt Danstai taču ir Kannu labākās aktrises Palme d’Or par somnambulisko pasaules gala gaidītājas lomu Larsa fon Trīra šedevrā Melanholija (2011). Tikmēr centīgās Krīgeres karjerā atmiņā paliekošākais izrāviens, bez šaubām, ir līdzdalība Kventina Tarantīno nekaunīgi «pārrakstītajā» pasaules vēsturē – Bēdīgi slavenie mērgļi (2010). Labi – Krīgeres apjomīgajā CV vēl ir Volfganga Petersena pompozā Troja (un partneros Pits!), mokošais filmēšanās process augstākās klases art house – Žako van Dormela filmā mūža garumā Misters Neviens/Mister Nobody (2010), pa darbiņam pie režisoriem Pola Makgīgana, Billes Augusta, Denī Arkāna, Baltazāra Kormakūra, Paskāla Šomē, Endrū Nikola – visu šo režisoru izvēle liecina, ka vai nu Diānai, vai filmdariem ir ļoti laba gaume. Un nu sekos pārsteigums! Var pamanīt, ka Danstu un Krīgeri vieno vēl sīka nianse – abu fizionomiskā tipa līdzība: visai plānas lūpas, augsta piere, pat skatiens atsvešināti dzedrs – jā, tāds vāciski garlaicīgs tipāžs, noderīgs «ideālajai modelei» – krāso, ko gribi, un rezultātā būs vēss skaistums. Bingo – austriete Marija Antuanete, īstajā vārdā Marija Antonija Jozefīne Johanna fon Hābsburga-Lotringa, piecpadsmitais (!) un nevēlamais bērns Svētās Romas imperatora Franča I un imperatores Marijas Terēzijas ģimenē, pēc laikabiedru – izcilo gleznotāju portretistu – otas, bija apveltīta ar Svētās Marijas Jaunavas atstarotās gaismas pievilcību un šarmu un, jā, asu prātu, kaut gan viņas vecāki maz uzmanības veltīja meitas klasiskajai izglītošanai. Ne velti Luijs XVI, būdams vēl nevainīgs pusaudzis, acumirklī iemīlējās savā porcelāniski glītajā austriešu radiniecē, kuras ādas gulbja baltums gan drīzāk bija mazasinības, nevis aristokrātisma sekas. Marija Antuanete bija Versaļas saimniece 18 gadu – no 1774. līdz 1792. gadam, kad viņai nocirta galvu.Izpriecas un intrigasFranču režisors Benuā Žako par savas kostīmfilmas scenārija augsni izvēlējies Francijā populāru grāmatu – Prix Femina prēmiju 2002. gadā ieguvušo Šantālas Tomā dižpārdokli Les adieux à la reine/Ardievu, mana karaliene. Un ir divi pikanti apstākļi, kas izskaidro režisora kaislīgo pieķeršanos romānam. Pirmkārt, tā ir grāmata, kas sarakstīta no karalienes kalpones skatpunkta pēc saimnieces nāves – t. s. galmadāma Sidonija Labordē (brīnišķīgs Leas Seidū aktierdarbs) raksta intīmas atmiņas par mīļo, nogalināto karalieni Mariju Antuaneti, pati būdama izsūtījumā Vīnē, kur pēc asiņainās Lielās franču revolūcijas pavadīja sava mūža atlikušos gadus. Kā Sidonijai izdevās iekarot Marijas Antuanetes labvēlību, sirdi un vēl ko vairāk?Te nonākam pie grāmatas un filmas pikantērijām.Marijas Antuanetes sliktā izglītība bija stimuls tam, ka vislabprātāk karaliene nodevās izpriecām un intrigām – un abās jomās viņa bija nepārspējama! Ne velti ar Marijas Antuanetes vārdu saistās Francijas karaļnama modes uzplaukums, dažnedažādu mākslu, koncertu un karnevāliskas izklaides industrijas bums. Tautā sauktai par konditorejas karalieni, Marijai patiešām garšoja visādi gastronomiski brīnumi, it īpaši saldēdieni – nu, kā jau kūku karalienei.
Otra iemīļota Marijas Antuanetes izprieca bija grāmatu lasīšana. Tiesa, ar piebildi – grāmatas viņai lasīja priekšā (jo, atcerieties, – karalienei īsti neveicās ar alfabētu). Te nu Sidonija Labordē bija neaizstājama lasītāja.
Akcentētais erotisms
Vēl viens īpašs apstāklis ir filmā akcentētais erotisms – un, jā, jūs pareizi padomājāt – vairāk par gultas lietās nemākulīgo Luiju XVI, kuru pulkāk interesēja medības, Marija Antuanete deva priekšroku visai vaļīgām attiecībām ar savu grāmatlasītāju. Tā ka filmai ir arī spēcīga romantiskā līnija, kas iepriecinās daudzus. Un tieši jūtu dēļ Krīgeri var apskaust Dansta – jo Sofijas Kopolas filmā Marija Antuanete bija Versaļas «reiva» pārtiju karaliene, tikai ne sieviete ar mīlestības pilnu sirdi. Režisors Benuā Žako smalki un taktiski skatītājus piespiež kļūt par karalienes un viņas tuvākās kalpones attiecību liecinieku, par kuru morālo kvalitāti ne mums spriest. Jo, kā māca visgudrākajā grāmatā, – kas ir bez grēka, lai pirmais paceļ akmeni. Protams, kā jau īstā franču kostīmmelodrāmā klājas, te visa ir bišķiņ par daudz. Bet tas ir tik ļoti marijantuanetiski – štrunts par Bastīlijas ieņemšanu un giljotīnu fabriku «divdesmit sešas» stundas diennaktī, ja mums Versaļā vēl ir pietaupījušās dažas kūkas!
Kam domāta? Pārmērīga skaistuma un dižu personu nelaba gala ainu vērotājiem.
Ardievu, mana karaliene/Les adieux à la reine * * * *
Francija. 2012.
Režisors Benuā Žako
Lomās Diāna Krīgere, Lea Seidū, Viržīnija Leduajēna