Grāmatas 12 krēsli recenzija. 12 necenzēti krēsli

" Muzejā atrastais rokraksts Tāpēc abi literatūrzinātnieki pievērsās I. Ilfa un J. Petrova romāna manuskripta pirmvariantam, kurš glabājās Krievijas valsts literatūras un mākslas arhīvā. Manuskripta tīrraksts tapis ar J. Petrova roku, jo "viņam bija labāks rokraksts", atzīst Dāvids Feldmans, un tajā redzami arī autoru pašrocīgie labojumi. Kā apgalvo abi sastādītāji, pie darba sākotnējā izskata atjaunošanas strādāts ilgi un nopietni, īpašu vērību veltot tam, lai tiktu noskaidrots, kāpēc attiecīgā nodaļa/fragments ticis izmests no romāna un vai to darījuši paši autori (ļoti reti!), vai tomēr tā bijusi padomju cenzūra, un kāds ir attiecīgā īsinājuma pamatojums. Šie pētījumi vainagojušies ar izsmeļošu priekšvārdu un daudzumdaudzām piezīmēm, turklāt, lai lasītājam būtu vieglāk pamanīt īsinājumus, tie jaunajā izdevumā ievietoti slīprakstā. Jau kopš jaunības zemsvītras piezīmes man ir šķitušas kā ikvienas grāmatas papildu vērtība. Arī priekšvārdi un pēcvārdi parasti saturēja ne vien obligātās nodevas laikmetam, bet arīdzan šādu tādu papildu informāciju. Un jaunajā 12 krēslu izdevumā šī informācija ir tiešām plaša. Aptvertas gan laikmeta īpatnības, gan pašu rakstnieku un viņu līdzgaitnieku biogrāfiskie dati, kā arī iezīmētas daudzās atsauces uz tālaika aktualitātēm, kuras citādi būtu atrodamas vien noputējušās vēstures grāmatās. Arī pats romāns 12 krēsli atguvis sākotnējo apjomu, kļūstot par kādu ceturtdaļu biezāks. Lai cik neticami, romāns, tagad atkal pārlasot no jauna, ir ne tikai apbrīnojama kultūrvēsturiska liecība, tas ir saglabājis aktualitāti un vēl joprojām spēj sasmīdināt. Stāsts par to, kā trīs kolorīti avantūristi dodas meklēt 12 krēslus, kuros ieslēpti briljanti, droši vien ir dzirdēts, tāpat kā izteicieni: "varbūt tev iedot vēl arī atslēgas no dzīvokļa, kur naudiņa stāv?", "ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi", "tas ir domas gigants, krievu demokrātijas tēvs, ķeizaram tuvu stāvoša persona" – ja ne no romāna, tad vismaz no vecajām krievu komēdijām. Ja nu ir sagadījies, ka šī grāmata kaut kādā neizprotamā veidā paslīdējusi garām jūsu grāmatplauktam, – vēl nav par vēlu šo kļūmi labot. Necenzētais variants ir interesantāks. Zinātājiem tekstuāli viens no ieguvumiem ir plašāki apraksti – nodaļa par pilsoņa Vorobjaņinova jaunību un iepriekšējo dzīvi, kas pamato Kisas vēlāko labprātīgo sadarbošanos ar Turcijas pavalstnieka dēlu Ostapu Benderu, ārkārtīgi izjustais svētā tēva Fjodora dažādo, iepriekš sākto uzņēmējdarbības paveidu apraksts, kurā rodamas (gan tikai manuprāt) zināmas alūzijas ar drosmīgā kareivja Šveika papildu nodarbēm, un vēl diezgan dažādu apjomā mazāku teksta daļu, kas, atgriezušās romānā, iekrāso tā varoņus košākās krāsās. No vienas puses – romāns ne tikai kļūst garāks, arī darbība palēninās. No otras puses – šī palēnināšanās ļauj autoriem vairāk iedziļināties varoņu dzīvē un izteiksmīgāk pamatot viņu darbības. Parodija par reklāmu Kā jau blēžu romāns, _12 krēsli _ir spraigs, notikums seko notikumam, un ķibeles, kurās iekuļas varoņi, ir tikpat neizbēgamas kā augšanas sāpes. Katrs personāžs, kuru viņi sastop savā ceļā, jaunajā izdevumā ir ieguvis mazliet asākus vaibstus – jā, izņemot Elločku Ščukinu! Ja neskaita pāris zemsvītras piezīmju ar paskaidrojumiem, Elločkas un viņas vīra neaizmirstamajā dialogā nekas nav nācis klāt, nedz ticis atņemts. Toties klāt ir nācis burvīgs pastāstiņš par reklāmas un mārketinga aizmetņiem: kasiera Asokina un samaitājošā rakstnieka Agafona Šahova lieliskais tandēms, ar neejoša romāna palīdzību atraisot neinteresantajā kasierī varena uzdzīvotāja ēnu un vēlāk visu notiekošo meistarīgā demagoģijas mērcē izmantojot abu kungu labklājības atgūšanai. Katra šāda prāvāka teksta atgriešanās piešķir grāmatai izteiksmīgākus vaibstus – un tas arī ir galvenais.