Ko mēs zinām par baltvāciešiem, ja neesam vēsturnieki vai tieši baltvācu pēcteči? To, ka Vējzaķsala savu vārdu dabūjusi no Fēgezakiem (Vegesack)? (Grāmatas autors gan cēlies no Kampenhauzeniem.) To, ka, baltvāciešiem izceļojot, Latvijas valsts atsavināja viņu īpašumus? To, ka viņi ir to vāciešu pēcteči, kas Latvijai atnesa kristietību? Šādus tādus krikumus. Vēsturiski traktāti parasti nenonāk laju lasāmplauktos, savukārt beidzot latviešu valodā pārtulkotā Z. fon Fēgezaka tetraloģija Baltiešu gredzens (Gaujas zelts, Valdnieki bez valkīrām, Aurels nav Zigfrīds un Baltiešu mijkrēslis) varētu būt lielisks izziņas avots. Saturiski tetraloģija turpina 2011. gadā iznākušo Senči un pēcteči, taču tās iepriekšlasīšana nav obligāts priekšnosacījums.
Personiskās sajūtas
Lai gan autors ir visādi centies būt (no baltvācu viedokļa) maksimāli objektīvs, lai gan viņa dzimtenes (Latvijas!) mīlestība šķiet patiesa, tieši skatpunkts – baltvācieša skatpunkts! – ir tas, ar ko man brīžiem nācās grūti sadzīvot. Jau sākot ar idilliskajiem agrās bērnības aprakstiem klusajā Vidzemes lauku muižā, kad latviešiem ir tikai kalpu lomas, turpinot ar saimniekošanas aprakstiem. Taču kaitinošākā man šķita attieksme – tie latvieši jau neko nejēdz... Pa kādam neveiksminiekam, pa kādam negodīgam, pa kādam nejēgam – un starp viņiem kā dārgas pērles daži vecie, uzticamie kalpotāji, laba latvieša etalons. Tikusi līdz pusei, pieķēru sevi pie domas, ka lasot ir gaužām grūti – par spīti romāna nenoliedzamajai kultūrvēsturiskajai vērtībai un interesantajām atziņām – distancēties no tā, ka esmu latviete un tātad piederīga tiem kalpiem, pieskaitīta tiem. Jutos aizkaitināta. Ja ko tādu atļautos uzrakstīt šobrīd Latvijā mītošs krievs, bīstos, ka viņš dabūtu pa ādu ne tikai no nacionālradikāļiem. Taču fon Fēgezaku mana kritika jau vairs nevar skart, un, lasot tālāk, es arī aizdomājos par to, ka līdzīgas izjūtas (Mēs mākam labāk! Skatieties, kā tas jādara!) varētu rasties ikvienai imigrantu kopienai, paaudžu paaudzēm ilgi dzīvojot svešā zemē, – mīlestība pret zemi vienkārši rodas. Un ir. Cilvēkam ir raksturīgi mīlēt to vietu, kurā viņš ir piedzimis, pat tad, ja tā viņam nepieder. Taču, fon Fēgezakam piedzimstot, šī zeme viņam arī piederēja.
Uzvarētāji un zaudētāji
Tas, ka viena cilvēka mūža laikā tik krasi mainījās valsts iekārta, ka latvieši atguva (ieguva?) savu zemi, ka baltvāciem vairs nebija vietas nedz brūkošajā Krievijas impērijā, ne paaudžu mītnes vietā Latvijā, nedz (būsim godīgi!) Trešajā reihā, bija cilvēciska traģēdija tiem dažiem tūkstošiem vāciešu, kas dzīvoja Baltijā. Šie ir notikumi, uz kuriem mēs esam skatījušies no uzvarētāja viedokļa, kas ir neparasti latviešiem. Varbūt tieši tāpēc, ka mums vēsturiski ir bijis gaužām maz reālu uzvaru, mēs arī neesam bijuši augstsirdīgi uzvarētāji. Baltvācieši, kas gadu simtiem bija pavēlnieku un kungu lomās, 1939. gadā atstāja Latviju kā nabagi.
Ar izceļošanu grāmata beidzas, tomēr pirms tās ir gaužām daudz vēsturisku notikumu, kurus autors atainojis, cik nu patiesīgi tas bijis iespējams, – Baltijas rusifikācija XIX gadsimta beigās, 1905. gads un latviešu brīvības cīņas, lielinieku īslaicīgā uzvara 1919. gadā, muižu zemju sadalīšana, Rīgas aizstāvēšana un ieņemšana... Atklājot tās nianses, par kurām līdz šim nav nācies aizdomāties. Atklājot šo stāstu no citas puses. Lai gan romāna darbība rit lēnām, spriedzes tajā netrūkst, un arī informācijas ir gana daudz, lai lasīt būtu interesanti.
Komplimenti un ne tikai
Ļoti jūtams, ka autors ir vēsturnieks – detaļas, kas attiecas uz politiku, tautsaimniecību, pārmaiņām un to iespaidiem, ir ārkārtīgi saistošas, taču varoņu kuslā privātā jeb jūtu dzīve rada iespaidu, ka tā "pievilkta aiz astes" tāpēc, ka literārā darbā tai ir jābūt. Brīnišķīgas ir agrīnās bērnības atmiņas par pirmo draudzību un mīlestību, dzīvīgi un gleznieciski ir muižu un to saimnieku apraksti, īpaši kolorīti ir daudzo attālo radu, Vidzemes muižnieku tēli. Interesanti atainotas arī dažādās frakcijas pašu baltvācu vidū – tie, kas pieslējās krieviem, tie, kas vairāk ticēja Vācijai, un pašā vidū īstie zaudētāji, tie, kuri Latviju izjuta kā vienīgo dzimteni, vienīgo mājas vietu. Varoņu diskusijas par politiku atklāj daudzus mūsu valsts vēstures faktus, par kuriem mēs paši kautrīgi klusējam: kaut vai – "agrāk šī bija lībiešu zeme ar dažiem latviešu ciemiem" vai "Spalviņš kādu laiku lietoja uzvārdu Spalving, bija pat nolēmis to vāciskot par Feder, bet jaunāko notikumu iespaidā atkal kļuvis par Spalviņu".
Arī grāmatas noformējums ir lielisks, tā ir brīnišķīgi iesieta, glīti nostrādāta – tīrā bauda rokām un acīm. Taču diemžēl tikai līdz brīdim, kad sākas lasīšana. Lai gan piederu pie paaudzes, kas nelieto mīkstināto ŗ un ch, ar to (ņemot vērā, ka tulkotājs mūža lielāko daļu pavadījis ārpus Latvijas) varētu samierināties, taču daudzās drukas kļūdas gan burtiski nokauj, īpaši jau apvienojumā ar dārgo iesējumu.
Kopumā gan jāsaka: šis ir izdevums ar milzīgu kultūrvēsturisku vērtību, un tas būtu jālasa katram latvietim, kuru interesē mūsu zemes vēsture.
lost
????latvieshiem
Jā,