Attēlu un atmiņu krājums Ģimenes zelts veidots pēc izdevuma – pieminekļa – principa, izvēloties dzīves datus un mākslas vērtējumus, kas veido spožu un nemainīgi pozitīvu iespaidu. Šādiem noteikumiem piestāv arī pacilātais izteiksmes veids. Līdz ar to galvenais iespaids par grāmatu salīdzināms ar tādu kā dzimšanas dienas šampanieti, ko mākslinieka tuvākie cilvēki saskandina viņa 85. gadskārtas atcerē.
Harijs Kārkliņš dzimis netālu no Salacgrīvas, izglītības gaitu sākumā vācu okupācijas laikā viņš mācījies Rīgas Valsts tehnikumā par elektriķi, arī strādājis šai profesijā un tikai vēlāk mērķtiecīgi pievērsies mākslai, kādu laiku mācoties Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā un 1957. gadā iestājoties LPSR Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Sešdesmitajos strādājis par Dzintaru Jaunrades nama direktoru, pēc tam kļuvis par VEF Kultūras pils tautas mākslas studijas Varavīksne vadītāju. Dzīves ceļi saistījuši viņu gan ar dzimto Salacas novadu, gan Jūrmalas pilsētu, gan Irlavu.
Izdevumu padziļināti interesantu padara Ilzes Avotiņas centieni lūkoties pēc paaudzēs mantotās un izkoptās mīlestības pret spilgtām krāsām un skaistām, krāšņām to attiecībām. Māksliniece raksta, ka grāmatā pētījusi "liecības par lietišķās mākslas kopšanu mūsu ģimenē divās iepriekšējās paaudzēs pirms mana tēva". Ilzes Avotiņas vecvecmāmiņas audumi un vecmāmiņas tamborējumi, rokdarbi un izšuvumi viņai ļāvuši atminēt ģimenei raksturīgās krāsu izjūtas saknes. Īpašu uzmanību māksliniece pievērš kādam igauņu izcelsmes vecvecmāmiņas Maijas Petss austajam segas fragmentam, kurā ieausts luminiscējoši rozā pret brūni pelēko.
Pietuvinātie rokdarbu fragmenti, daudzās ģimenes arhīva fotogrāfijas un apjomīgā gleznu reprodukciju daļa grāmatu vērš ārkārtīgi bagātīgā, pat grūti pārskatāmā un aptveramā faktu kopumā, kurā katra lasītāja uzmanība droši vien aizķersies atšķirīgās vietās. No sastādīšanas un materiāla organizācijas viedokļa, manuprāt, viena no veiksmīgākajām vietām ir tā, kur Ella Petss Salacgrīvas dārzā zem ābeļu zariem rudens puķu ielokā tamborē, pretī atvērumā – bildīte ar balto diedziņu kastīti, nākamā nodaļa – Ābolu laiks, kurā kopā liktas fotogrāfijas no ābolu ražas nokopšanas ar tēliem no apsveikumiem, ko nākamā gleznotāja Kristīne Luīze Avotiņa bērnībā zīmējusi vectētiņam. Vēl, kā jau ģimenes albumiem pieklājas, interesanti vērot raksturīgu vaibstu alūzijas no paaudzes paaudzēs, piemēram, kādā fotogrāfijā Ella uz mums raugās ar Ilzes seju, bet Ārija izskatās ļoti līdzīga mazmeitām. Tuvu grāmatas izskaņai īsā nodaļā Pēctecība lasītājam sniegts neliels ieskats arī otrās un trešās profesionālo mākslinieku paaudzes darbos, proti, reproducētas Ilzes Avotiņas, Kristīnes Luīzes Avotiņas un Katrīnas Avotiņas gleznas.
Mīlestībā pret tēvu grāmatā vienojušās meitas un audžumeitas, veltot īsākas un garākas liecības par dārgām privātajām atmiņām. Autoru kolektīvā ietilpst meitas Ilze Avotiņa, Ieva Manoni, Māra Bētiņa, Dace Kārkliņa, audžumeitas Ināra Auziņa un Vēsma Roze-Celmiņa. Mākslas zinātniece Anita Vanaga izdevumam sagatavojusi pamatīgu rakstu Harijs Kārkliņš vēstulēs un atmiņās, kas sniedz izvērstu ieskatu mākslinieka dzīvē. Citētie sarakstes fragmenti pašās grāmatas beigās, nevairoties no skaudrām detaļām un pārdomām, līdzsvaro ilustratīvā materiāla viennozīmīgo optimismu un neapēnoto gaišumu. Bezkaislīgi dokumentālo rakstu noslēdz rindkopas par 2007. gada izstādi Krāsu attiecības Mākslinieku savienības galerijā: "Ekspozīcijas kodolu kopā ar Harija Kārkliņa diplomdarbu veidoja Ilzes Avotiņas diplomdarbs Pasaka bērniem (1979), Katrīnas Avotiņas diplomdarbs Paradīzes dārzs (2000) un Kristīnes Luīzes Avotiņas diplomdarbs Četri mirkļi (2011). Visi šie Latvijas Mākslas akadēmijas diplomdarbi ir tikuši novērtēti ar augstāko atzīmi. Izstādē bija redzams, ka dzimtas spēks izaug kā Irlavas dārzs, par kuru Harijs sprieda: "Kamēr iesakņojas, lēni aug, kad izveidojas saknes, aug labi.""