Domājams, kapu tēlam latviešu prātos vajadzētu visai stipri disonēt ar Holivudas kinofilmu uzburto kapsētu iespaidu. Un kā gan citādi? Kā lai vienmēr tumšo, zilgani pelēko, lietaino un pastaigām netīkamo, "zombiju apokalipses" apsēsto slapjo kapsētu tēls ietu kopā ar latviešu mierīgo un sajūtu ziņā vispirms jau zaļo "dzīvošanu pa kapiem"? Atšķirībā no citām vietām pasaulē lielai daļai Latvijas iedzīvotāju būšana kapos dzīves laikā ir daudzveidīga un nereti cikliska ikdienas pieredze. Ikmēneša svētdiena ar kādu ģimenes locekli kapos, kopiņu sakopšana mirguļojošu bērzu lapu šalkoņā vēlā pavasarī, gājiens pēc akas ūdens karstā vasaras dienā gar lielām cipresēm kā Itālijā. Vēl pieminekļu lasīšana un Svecīšu vakars rudenī. Un, protams, kapusvētki.
Atkal un atkal aprušina
Vissvarīgāko tradīciju – kapusvētkus – sarakstā apzināti esmu ielicis pēdējo personiskās pieredzes dēļ, kurā, par spīti vecvecmammai – ilggadējai kapu pārzinei –, mantotām "kapu fotogrāfiju" kaudzēm un no šī amata izrietošajai īpašajai ģimenes "kapu apziņai" un tradīcijām, tie tomēr man aizslīdējuši garām pilnīgi nezināmi. Ilgi ar kapusvētkiem saistījās un it kā saplūda cita tradīcija – Svecīšu vakars jeb Mūžības svētdiena –, kas gluži vienkārši nav pareizi. Taču kapusvētku slava skar pat tos, kas tajos nepiedalās, – allaž tomēr bijis labi zināms, ka uz tiem visam jābūt sakoptam. Īpaši tāpēc, ka kapus Latvijā arī ikdienā kopj kā dārzus un parkus; to nekopšana ir negods un ātri kļūst par apspriešanas objektu.
Taču kapi ir ne tikai daudzslāņaina privātā kultūras pieredze – kapi pretendē uz svarīgu lomu arī nācijas mērogā. Kapiem ir bijusi sava teātra izrāde (Kapusvētki Jaunajā Rīgas teātrī, režisors Alvis Hermanis, 2010), šogad to svarīgums redzams niknajās diskusijās par Rīgas Lielo kapu caurbraukšanu paģērošo jauno "kapu tramvaja" līniju. Visu šo īpatnējo kapu svarīgumu latviešu kultūrā aplūko šogad apgādā Neputns iznākusī kapusvētku tradīcijai veltītā grāmata Kopā kapos.
Būtisku grāmatas daļu veido fotogrāfa Mārtiņa Grauda fotogrāfijas, kuras uzņemtas laikā no 2008. līdz 2012. gadam Vidzemes un Latgales kapusvētkos. Ar melnbalto fotofilmu uzņemtie attēli grāmatā izkārtoti lineārā stāstā, izveidojot ilustratīvu kapusvētku modeli. Šeit svētku dalībnieki ierodas kapos, pulcējas, atkal un atkal aprušina piederīgo kapavietas, dalās stāstos, klausās sprediķī un, visbeidzot, izklāj palagus dzīvespriecīgam mielastam kapsētas tuvumā. Pēc tam – atvadas un mājupceļš. Dažubrīd, vērojot fotogrāfijas, uztvere distancējas no tradīcijas, un šķiet, ka šajās fotogrāfijās iemūžināti ne tik daudz kapusvētki, cik laucinieki paši "savā" vidē. Un tas ir loģiski, jo kapusvētki, šī izteiktā vietas tradīcija, izsakoties mūsdienu terminoloģijā, ir lauku dzīves "produkts": nākuši no provinču draudzēm, kapusvētki līdzās mainīgajām daļām tomēr ir spēcīgi iekonservējuši to rašanās laika un vietas dzīves paradumus, saglabājuši šo kapsētai ārpus bērēm šķietami nepiemēroto lielas pulcēšanās un komunikācijas funkciju. Šī īpatnējā un grūti notveramā svētku būtība rādījusi iespēju Mārtiņam Graudam radīt gan virkni patiešām pārlaicīgu fotoattēlu, gan veiksmīgu tradīcijas dokumentāciju mūsdienās, kuras vērtīgākie kadri ir jau pieminētie svētku mielasti.
Saieta gars
Līdzās šiem fotouzņēmumiem otrā grāmatas daļā lasāma intervija ar Mārtiņu Graudu par fotogrāfiju tapšanu, folkloristes Janīnas Kursītes un literatūrvēsturnieces Ilonas Miezītes pētījumi par kapusvētku tradīcijas izcelsmi, vēsturisko attīstību un izpausmēm dažādos laika posmos, kā arī filozofes Māras Mellēnas, sociologa un esejista Tāļa Tisenkopfa un rakstnieka Andra Akmentiņa raksti. Temata tvērumu paplašina sarunas ar režisoru Alvi Hermani un aktieri Gundaru boliņu par kapusvētku pieredzi dzīvē un tās uznešanu uz teātra skatuves.
Grāmatas autori dažādi raugās uz kapusvētku būtību – gan liekot tos kopā ar Jāņiem un Dziesmu svētkiem, gan arī cenšoties tos distancēt. Es sliecos piekrist netieši izteiktajam apgalvojumam, ka kapusvētkus, Jāņus un Dziesmu svētkus tomēr caurvij daudz kas kopīgs – dominējošā dabas klātbūtne, pagānisko un kristīgo tradīciju sajaukums un nācijas identitātei svarīgais saieta gars.