Kristiana Banga Fosa romāns ar kičīgi pretenciozo nosaukumu Nāve brauc ar audi ir grāmata, kuras apbalvojumu kontā gozējas iespaidīgā frāze "Eiropas Savienības Literatūras balva", bet par kuras žanru kritika joprojām lauž šķēpus. Vai romāns būtu, kā vedina domāt virsraksts, trilleris? Melnā komēdija? Farss? Absurda drāma prozā? Parodija par klasisko "ceļa tekstu"? Joks ir tāds, ka šī grāmata ir tas viss, bet vēl arī kaut kas cits, līdz galam nenosaucams.
Neskaitāmu kaišu kopums
Vēstītājs Asgers ir izbijis reklāmists, kurš zaudējis darbu, nevietā un nelaikā izmantojot tīklā nočieptu attēlu, izbijis vīrs un patēvs, kopumā – tipisks vidusmēra neveiksminieks, kura dienas aizpilda televīzija, ātrās uzkodas un bez sevišķas iedvesmas piekopti darba meklējumi. Likteņa ironija – Asgers, kuram nav nekā, izņemot veselu ķermeni, nonāk "darbā" pie ratiņkrēslā sēdošā Valdemara, kuram savukārt ir viss, izņemot šo pašu veselo ķermeni. Viņš ir visīstākais neskaitāmu (un neuzskaitītu) kaišu kopums, kas liedz tam dzīvot normālu dzīvi, tāpat kā Asgeram to liedz paša kūtrums un neuzņēmība, un par abiem kopā, viens kā miesa un viens kā gars, viņi veido dīvainu, šķērmu un ļodzīgu kentaura tipa būtni, ko varētu nodēvēt par XXI gadsimta Eiropas vidusšķiras vīrieti.
Labu laiciņu tekstā nenotiek nekas, abiem "lūzeriem" pakāpeniski dibinot uz kopīgu, galvenokārt verbālu, muļķošanos balstītas draudzības saites, līdz Valdemaram, kuram galva pilna dīvainu ideju, rodas doma doties pie izslavēta visu kaišu dziednieka, kurš varētu viņam beidzot atdot pilnvērtīgu fizisko eksistenci. Tiesa, pie dziednieka jādodas ne vairāk, ne mazāk kā uz Maroku, un turpmāko vēstījuma daļu aizņem varoņu dīvainais brauciens kā karikatūra par svētceļojumu vai tautas pasaku, jo braukts patiesi tiek "tur, nezin kur, meklēt to, nezin ko". Ceļā no Eiropas uz Āfriku avantūristu folksvāgenu neatlaidīgi izseko noslēpumains melns audi...
Protams, teksta bāze ir un paliek komēdija: bez autora satīriskā smējiena nav palikusi ne "vislaimīgākās valsts" Dānijas sociālā sistēma, ne vidusmēra Eiropas iedzīvotāja garīgais un morālais bezzobainums. Taču kopumā Nāve brauc ar audi atgādina klasiski banālo ūdenī iemesto akmentiņu, kura veidotie apļi arvien plešas plašumā. Akcents uz cilvēcisko un sistēmas nepilnvērtību gūzmu sablīvēts galvenokārt stāstījuma sākumā, kur abi varoņi grozās kā moderns Godo gaidošs pārītis uz mūsdienu Dānijas urbānās skatuves, taču, jo tālāk no "centra" nezināmajā sistēmas un kontroles trūkuma perifērijā attālinās abu varoņu folksvāgens, jo vairāk konkrētais izšķīst lielāku kopsakarību virtenē, kurā, ja gribētu, varētu saskatīt gan mazohistiskā saldkaislē glorificētu ilūziju zudumu, gan demonstratīvu īso kursu nihilismā. Varētu – ja vien autors tik perfekti nepārvaldītu visdažādākās humoristiskā naratīva formas un kopumā visai baiso vēstījumu par bezdarbnieka un invalīda bezcerīgo braucienu pretim savam galam nebūtu veidojis kā stāstu, kuru lasot apgūstam sarežģīto mākslu saskatīt komisko visā, arī baisajā un bezcerīgajā.
Tekstu caurstrāvo smiekli – autora un, ja sastapts īstais lasītājs, arī viņa, taču šie smiekli aptver visai plašu gammu no uzjautrinājuma līdz histērijai. Sākot ar Asgera un Valdemara absurdajiem dialogiem, kas atgādina tīņu ākstības un postmodernas citātu kolāžas sajaukumu, atkārtojot, teiksim, reklāmas frāzes kāpinātā intensitātē, līdz tās pilnībā zaudē jēgu un kļūst vien par valodas bezjēdzīguma iemiesotājām, līdz bufoniskai situāciju komēdijai un izvērstai parodijai – autors ikreiz izvēlas piemērotāko otu no komiskās paletes, lai lieliem burtiem kārtējo reizi pāršvīkātu pāri drūmajai fona ainavai: "Tāda ir dzīve. Vai tur nav jāsmejas, ko?"
Inversas bēgļu gaitas
Interesantu, sižetam labi atbilstošu disonansi veido teksta stilistiskais neviendabīgums: absurdie dialogi un naturālistiskās pasāžas bieži un pēkšņi mijas ar aprakstiem un rindiņām, kas vai gurkst no poētiska blīvuma. Notiek nemitīga fokusa maiņa no tuvplāniem – traģikomiski vienkāršā, sevī pa apli skrejošā sižeta – uz perspektīvu: teju kosmisku skatījumu uz cilvēciskas būtnes globālo vientulību un mūžīgajiem jēgas meklējumiem; turklāt abi skatpunkti pārplūst viens otrā ar spēju, diskoritmiem raksturīgu, kuņģi un nervus kutinošu pulsāciju, kas brīžiem rada visīstāko vertigo.
Romāna fināla daļā komisko krāsu krājumi gan šķiet izsīkuši, jo, kad draugu ceļojums tuvojas noslēgumam, laiks un telpa sabiezē, arvien blīvākām kārtām slāņojas metaforas un alūzijas. Šajā daļā lasītājam, no vienas puses, šķiet, ka autors dažādajā žanru un parodiju mikslī pats sevi ir iedzinis stūrī, jo stāstījums sabuksē kā varoņu automašīna Sahāras smiltīs, un beigu iznākums, lai cik loģisks arī būtu sižeta kontekstā, tomēr nedaudz smaržo pēc deus ex machina.
No otras puses, ņemot vērā autora erudīciju un teksta spēles vieglumu, nav izslēgts, ka rakstnieks papūlējies radīt tieši šādu priekšstatu kā vēl vienu teksta papildu slāni. Jo ir skaidrs, ka, attālinoties no Dānijas, Asgers un Valdemars vienlaikus attālinās no mums pazīstamās realitātes, dodoties – ironiski, zinot mūsdienu politiskās aktualitātes, – tādās kā inversās bēgļu gaitās no pazīstamā un drošā uz neizzinātu teritoriju, no pabalstu un atbalstu, t. i., simbolisku kruķu, sistēmas turp, kur, kā viņi cer, nedz pēc pabalstiem, nedz kruķiem vairs nebūs vajadzības. Absurdais ceļojums atklājas kā caurcaurēm garīga ceļa metafora, un no šāda skatpunkta tekstā kā bilžu mīklā savā vietā sakrīt it viss – audi, nāve, ratiņkrēsls, ūdens un cerība.