Treknā, melnā svītra, kas grāmatas virsraksta noformējumā mēģina un nevar noturēt virspusē un taisni sagāzušos burtus, ir ne tikai graciozs mākslinieciskais triks, kādu apvienības Orbīta dzejas izdevumu dizaina brīnumu rindā nav mazums, bet var kalpot arī par vizuālu metaforu krājuma pamatmotīvam. Līnija, kas satur kopā daudzos un dažādos dzejas tēlus un nozīmes, ir ne tik daudz sadaloša, cik savienojoša, zīmīga un relatīva, skaidra un izplūdusi, dodot iespēju būt vienlaikus te un tur, gan te, gan tur. Tā peldēt nozīmē atrast balansu, atrodoties ūdenī iekšā un ārpus tā, šķeļot tā virsmu un sajūtot to ar visu ādu. Dzejot nozīmē atrast mēru nejauši atklātās formās starp redzēto, dzirdēto, domāto un valodā izsakāmo un neizsakāmo, tomēr, lai pilnībā izprastu, jāmobilizē visas pieredzes, visu jutekļu reiz sniegtā informācija. Peldus (вплавь) ir stāvoklis un virzība, apstāklis un darbība, pieredze un sniegums, kad vārdformas gramatiskā divdabība izpaužas ilgšanā – tā pārvērš punktu līnijā, mieru un kārtību – kustībā un notikumā.
Dzeja. Zem, aiz, uz
Arī dzejas lasītājs daļēji ir dzejnieks, it sevišķi tāpēc, ka pat ne lasītprasme (prasme zināt burtus un atkodēt vārdu nozīmes) ir tas, kas no viņa tiek sagaidīts. Varētu teikt, ka nepieciešama ir just spēja vispār un spēja uztvert sajusto kā formu, kā zīmi, kuras redzamā daļa balstās iekšējā pieredzē, un tā rodas nozīme – "krizantēmas ir bez smaržas, jo tālu atrodas/ bet ļoti tieši norāda uz balsi iekšējo (nav dzirdama no šejienes)/ un kutēšanu" (30. lpp.), raksta Semjons Haņins. Viņa jaunākais krājums ar visiem dzejas grāmatas līdzekļiem to aktualizē – dzeja ir kaut kas, kas ir paslēpts zem, aiz un uz valodas plūduma virsmas, varbūt ir, varbūt nav, jo ne viss, kas grāmatā izskatās kā dzeja, dzeja arī ir. Daži šķietamie dzejoļi ir sava veida šīs domas ilustrācijas, nelieli grafiski mākslas darbi (dzejgrafika?) – subversīvas interpretācijas par dzejoli kā attēlu, ko aicināti radīt laikmetīgās mākslas jomā visai pazīstami mākslinieki – Evelīna Deičmane, Kaspars Groševs, Maija Kurševa, Reinis Virtmanis, Marina Gofenšefera, Lita Liepa, Līva Rutmane, Oļa Vasiļjeva, Armands Zelčs un Klāvs Upaciers. Līdzīgi daudz (un līdzīgi pazīstami) ir arī atdzejotāju – Pēteris Draguns, Aivars Eipurs, Jānis Elsbergs, Liāna Langa, Marts Pujāts, Jānis Rokpelnis, Kārlis Vērdiņš un Arvis Viguls –, kas transformējuši dzeju citā valodiskajā kodā. Tādējādi grāmata atzīmējama arī kā kolaboratīva dažādu mākslas nozaru pārstāvju veidota radoša studija dzejoļa uztveres kritikai – no vizuālās formas, kas balstās uz noteiktu telpisku kompozīciju (lapas laukuma izmantojumu), līdz skaniskajai formai, kas izpaužas laikā, un grāmatas sējuma fiziskajām īpašībām dzejnieka runas līnija ielaužas ierastajos parastu objektu tēlos, izkārtojot dzejas izteiksmi saskaņā ar citu kārtību – katra attiecīgā medija un koda noteikto kārtību, kas gala rezultātā atbild arī par uztverto un nozīmi. Reizē uztveršanai tiek pakļauts arī pats medijs, piedāvājot to ievērot (un par to padomāt), kaut arī, šķiet, tieši šim nolūkam viss bijis jādubulto – divi sējumi, divas valodas, divas mākslas, divas pretnostatītas personas ("tad nu es iešu, braukšu/ brauc brauc, biļeti jau tev nevajag", 40. lpp.) un vismaz divas paralēlas pasaules katrā dzejolī ("var just, ka aiz tā visa kaut kas stāv/ bet ne tik vienkārši – i nerunā", 44. lpp.).
Šai ziņā S. Haņina darbi ir labs piemērs Orbītas multimediālās dzejas uzstādījumam – pie tam ne viens vien krājumā ietvertais darbs ir tikai grāmatas formāta daļa no kopējā auditorijai dažādos veidos piedāvātā multimodālā darba (Gesamtkunstwerk!). Krājuma dzejoļi joprojām internetā pieejami video, audio un programmētos variantos, nemaz nerunājot par to, ka pieredzēti daudzās live performancēs Rīgā un citur vairāku gadu garumā.
Pietuvina detaļu kā ar kameru
Jautājums, ko Semjons Haņins uzdod varbūt skaidrāk un nopietnāk nekā visi citi orbītieši, ir – vai ieradums lasīt dzeju nozīmē, ka to uztveram ar redzi vai tomēr dzirdi, vai kādiem citiem (vai visiem) jutekļiem? Un vai uztveram to tieši, reaģējot uz nepastarpinātu, negaidītu kairinājumu, pret ko esam atvērti, vai arī būvējam caur priekšstatiem un idejām mūsu prātā un apmierināmām vai neapmierināmām gaidām? Vai arī dzeja kā intencionāla akta objekts slēpjas starpzonā starp visām jutekliskās uztveres un apziņas formām, tur, kur nepārtraukti formējas un transformējas tēls. Un tāpēc zīmīgi – izrādās, ka arī grāmatas reprezentācijas formai ir ko teikt par mediēšanu kā tādu (un tā arī var būt savā veidā multimediāla). Dzejnieka darbs izrādās vidutāja darbs – starp tēlu impulsiem, valodas ierobežojumiem un balsi, kas ir gan savējā, gan tā, kas pakļauj no ārpuses, kad, uzturot iekšējo ritmu, dzen uz priekšu starp tēliem un asociāciju spēlēm, līdz rindas galā spiesta pārvarēt rakstītās formas "it kā" uztiepto cezūru – ja pakļaujies ritmam, nekad nezini, uz kādu paralēlo pasauli aizvedīs vārda vai vārdformas divdabība, piemēram: "īrnieki viņu atrada gultā – bet viņa negulēja/ kalsniem pirkstiem ņurcīja segas pārvalku/ skatiens eņģeļa miers vai stūrainie pleci/ kas no šā visa piederēja zaglei un kas – viņas līdzzinātājam?" (47. lpp.).
Dzejnieks nereti koptēlā piepeši izceļ kādu detaļu, pietuvina to kā ar kameru, lai piekļūtu virsmai, ādai, uzlauztu to un ieietu lietās (un cilvēkos) iekšā, jo āda – cilvēka plašākais ārējās uztveres orgāns, starpnieks starp iekšu un āru – arī ir tikai šķietamība: "nevarēju viņu pazīt/ un lai apskatītos/ vai tā tiešām ir viņa/ es pienācu tuvāk// cita somiņa, mati/ citāda matu krāsa/ un tomēr tā bija viņa//[..] viss gāzētās asarās/ zaudējis redzi, šņukstot un lokoties/ es negaidot iegāju viņā/ un izgāju otrā pusē// atskatījos – / nē, tomēr tā nebija viņa" (71. lpp.).
Pievelkas magnēta dēļ
Sekojot komunikācijas mediju daudzveidībai, uztveres neizbēgamajai nepilnībai un vārdu un vārdformu polisēmiskumam, arī dzejas skaniskie līdzekļi ir instruments, kā panākt "dubultošanās" efektu – norādot uz valodas dubulto kodējumu, kur zīmes veidojas gan skaņu un burtu, gan vārdu un teikumu līmenī ("то и тогда/ будем только перебивать", 31. lpp.). Diemžēl jāpiekrīt Ievai Lešinskai, kas Rīgas Laika atsauksmē par krājumu atzīmē, ka latviskajā tulkojumā šo līmeni principā neatrast. Bet tulkojumu vienlaicīgā klātbūtne nodrošina citu "divdabību" – katru dzejoli var izjust divējādi – latviski un krieviski – un no jauna izbaudīt atrašanos starptelpā. Ar šo starptelpu starp abiem sējumiem saistās vēl kāds izdevuma dizaina noslēpums. Lai arī iesieti atsevišķi, abi sējumi savstarpēji pievelkas ievietotā magnēta dēļ – kā piemērs multimodālai retorikai tas ir gana poētisks līdzeklis domas izteikšanai.
Pirms desmit gadiem, kad iznāca dzejnieka pirmais krājums – konceptuāli līdzīgais, gandrīz tikpat izcili dizainētais un labāko savas paaudzes latviešu dzejnieku atdzejotais Только что/Tikko –, tas izpelnījās ievērību gan ar plūstošajām, krāšņajām tēlu pārejām, gan ar nozīmi, kas piešķirta dzejas šķietami ārējiem aspektiem – dizainam, skanējumam, divvalodībai. Nu šī pieeja izaugusi līdz estētiskam uzstādījumam, kas ļauj sagaidīt "firmas zīmi" arī jaunajā S. Haņina grāmatā. Un tāpēc, izvērtējot iespaidus, galvenais krājuma sagādātais pārsteigums ir dzejas izteiksmes līdzekļu daudzveidība – brīžam šķiet, ka dzejnieks piespiež mūs domāt ar ādu.