Kādas grāmatas rakstīt ir visgrūtāk? – man reiz nopietni jautāja kāds piecgadīgs literatūras kritiķis un pats arī atbildēja: "Noteikti bērnu grāmatas." No sirds pievienojos! Taču, par laimi, latviešu literatūrā netrūkst gadījumu, kad šī "neiespējamā misija" tomēr tiek spoži veikta. Palūkosim jaunāko piemēru – laikā, kad bērnu grāmatu popularitātes virsotnē gozējas fantastika, detektīvi un vēstījumi par datorspēlēm, latviešu bērnu literatūras ilggadējais pīlārs Māris Rungulis uzdrošinās laist klajā stāstu ar gluži citu – varbūt brīžiem piemirstu, bet joprojām aktuālu – tematiku. Rakstnieka jaunākais darbs Sāļās pankūkas ir klasisks pusaudžu piedzīvojumu stāsts, kas ieturēts tādu pašreizējo trīsdesmitgadnieku un četrdesmitgadnieku bērnības "hitu" kā Laimoņa Vāczemnieka un Vijas Upmales dēku stāsti garā – vēstījums par tiem "senajiem un dīvainajiem laikiem", kad bērniem nebija aifonu un planšetnieku, nebija tvitera un draugiem.lv, tāpēc viņi bija spiesti iemantot īstus draugus, likt lietā iztēli un tādā veidā nereti iekulties patiesās dēkās.
Dzimumu psiholoģija brokastu maizītēs
Stāsta darbību Māris Rungulis, kā jau ieradis savās pēdējās grāmatās (Mana mīļā učene, Lapsu kalniņa mīklas), novieto XX gadsimta 60. gados. Stāstam ir bērnu grāmatām nedaudz netipiska kompozīcija: katrā nodaļā mainās vēstītāju monologi, un notikumus pamīšus vēsta gan galvenie varoņi "maztīņi" Mārtiņš un Inese, gan divi pieaugušie, lai lasītājs iegūtu, tā teikt, kopainu.
Mārtiņš ir kā uzburts uz ūdeņiem un laivām. Kad kaimiņš Ādolfs (ko puika klusībā dēvē par Sprīdīti) izgatavo mazu plakandibeni, visi Mārtiņa nomoda sapņi saistās tikai ar laiviņu... un ar iespēju padižoties paralēlklases biedrenes Ineses priekšā, aizvedot viņu īstā izbraukumā! Slepus tiek sarunāta tikšanās, atmūķēta laivas priekškaramā atslēga, un abi dēku meklētāji dodas ceļā. Taču, kā jau tas piedzīvojumu stāstos parasti gadās, nekas nenotiek tik gludi un vienkārši, kā plānots, un abi pusaudži iekuļas diezgan savdabīgā situācijā – proti, attopas... uz neapdzīvotas salas.
Neapdzīvota sala! Ja, lasot šos vārdus, jūsu galvā sāka virknēties Žila Verna un Daniela Defo grāmatu cienīgas ainas, arī jūs dvēselē esat gluži tāds pats kā Mārtiņš, kuram dzīve uz salas liekas teju pārdrošāko sapņu piepildījums. Jaunietis, piedzīvojumu romānus salasījies, rīkojas labākajās dēkaiņu tradīcijās – izpēta salu, "medī" ēdamos augus, nokristī cīņubiedreni par Trešdienu, pavisam nopietni apcer, ka jāsalasa bruņurupuču olas proviantam, un satraucas par bīstamiem zvēriem un dzeramā ūdens trūkumu (liekas, piemirstot, ka abi šajā brīdī atrodas nevis sāļūdens okeāna, bet gan parasta Latvijas ezera vidū). Ar, kā šķiet, mazliet šķelmīgu smaidu rakstnieks izglīto jauno lasītāju arī dzimumu psiholoģijā, secīgi aprakstīdams abu pusaudžu dažādo izpratni par sadzīviskiem sīkumiem. Mārtiņš, piemēram, stoiski atraida Ineses piedāvātās brokastu maizītes, pūloties izlikties, ka tāda prozaiska lieta kā izsalkums uz viņu – vīrieti un ceļojuma vadītāju! – neattiecas, meitene savukārt apvainojas, ka viņas labi domātais piedāvājums atraidīts... Un kur nu vēl strīdiņi par pareizo virziena izvēli un to, kurš stūrēs laivu!
Iepin spoku stāstu rēgainību
Kad stāsts jau ticis tiktāl un ievirzījies šķietami iepriekš paredzamā sižeta "mājas– piedzīvojums–mājas" sliedēs, autors tomēr tam liek piedzīvot arī kādu visai negaidītu pavērsienu. Te īsti vietā būs atsaukt atmiņā Runguļa deviņdesmitajos gados apkopotos bērnu spoku stāstu krājumus, jo rakstnieks ņem un vienu tādu spocīgu stāstu iepin arī šīs grāmatas citādi pilnīgi reālistiskajā vēstījumā. Nodaļa Sāļās pankūkas, kurā abi varoņi nokļūst vecā un, pēc izskata spriežot, pamestā (bet varbūt arī ne) mājā un sastop tās rēgaino iemītnieci (vai iemītniekus – kā uz to skatās), gan jūtami "izlec" no pārējā teksta intonācijas, taču tieši šī nodaļa attaisno apakšvirsrakstu, kurā stāsts raksturots kā "spokains". Autors pamet interesantu āķi arī pieaugušam un skeptiskam lasītājam, liekot minēt – vai epizode savādajā Pankūku mājā tiešām notiek, vai tā norisinās tikai bērnu iztēlē? Bet varbūt doma par neticamo, fantastisko visu laiku vijusies blakus stāsta pamata līnijai un tikai šai vienā uzplaiksnījumā parādījusies virspusē? Jo vēstījuma tēma taču ir bērnība un agrīnā pusaudzība – laiks, kad iztēles spēks ir tik pārvarīgs un vēl pieredzes neaptumšots, ka arī maza ezera saliņa bez pūlēm pārvēršas par Robinsona Kruzo mītni, sēklī dzerošs alnis – par cilvēkēdāju bandas uzbrukumu, un iedobe smiltīs – par lāču bedri. Un tur, kur ir vaļā palaista iztēle, tur arī pārdabiskā piedzīvošana "uz savas ādas" nekad nav tālu... vai ne?
Kā jau visos Runguļa darbos, priecē tēlaina un raita valoda, dabiskie dialogi, kuros netrūkst asprātības, epizodes, kurās redzama meistarīga iedziļināšanās pusaudžu psihē. Mazliet, īpaši stāsta sākumā, mulsina, ka darbības "pagātnes formas" dēļ dialogos lietots diezgan daudz vārdu un izteikumu, kas droši vien labāk saprotami mūsdienu mazo lasītāju vecākiem un pat vecvecākiem, – mendele, štukot, duka, džumpot, gračene utt. Diskutabls paliek jautājums, vai šos vārdus tiešām bija nepieciešams (kā tas grāmatā ir darīts) skaidrot zemsvītras piezīmēs, kuru blīvā koncentrācija vietumis traucē vēstījuma plūdumam un liek skatienam atkal un atkal atgriezties pie lappuses lejasdaļas. Varbūt labāk būtu bijis paļauties uz lasītāja intuīciju vai spēju pajautāt vecākiem?
Sāļās pankūkas ir profesionāli uzrakstīta, raiti lasāma grāmata, kas lieku reizi apliecina, ka vecā, labā dēku stāsta tradīcija latviešu literatūrā ne tikai nevaid mirusi, bet itin sparīgi mēģina savaldzināt kārtējo jauno paaudzi. Visu vecumu mazie kritiķi (un arī lielie) tāpēc var būt gluži mierīgi – čaklu "grūtākā literatūras veida" kopēju mums acīmredzami netrūkst.