Dumpinieku, razbainieku jeb briesmīgo bērnu (enfant terrible) latviešu literatūrā nekad nav bijis pārlieku daudz, taču, tāpat kā klauna amatu viduslaiku galmā, šo vietu kāds allaž ir aizpildījis. Vilis Lācītis, kuru, respektējot autora vēlmi, turpināsim saukt šādi, kaut rakstnieka inkognito kritis jau pasen, nebūt nav pirmais jaunākās latviešu prozas negantnieks – šerpuma ziņā viņu apsteigusi Ieva Melgalve ar Definīcijām, melnīgsnēja humora lauciņā – Jānis Elksnītis un Edgars Krasts ar Vidvuda stāstu un citi.
Cieši uz papēžiem Vilim Lācītim min arī otrs pseidonimizējies asprātis, latviešu Belaša cepējs TR Notārs, taču nevar noliegt – Vilis Lācītis, pirms astoņiem gadiem ienākot latviešu literatūrā ar romānu Stroika ar skatu uz Londonu, to izdarīja nevis ar smilkstu, bet blīkšķi. Tiesa, milzīgā jezga (ieskaitot Literatūras gada balvas speciālbalvu), kas tika sacelta ap romānu – asprātīgu redzējumu par latviešu viesstrādnieku būšanām un nebūšanām Anglijā –, mazliet nodarījusi pāri rakstnieka turpmākajai karjerai. Nākamie darbi Pamodināt Lāčplēsi un Garais ceļš uz Hantimansijsku izpelnījās daudz blāvākus aplausus, un arī visnotaļ kolorītais sazvērestībtrilleris Amsterdamas princips autora sākotnējo slavu reanimēja tikai daļēji.
Likās, ka, līdzīgi daudziem citiem viena darba autoriem, Vilis Lācītis ar pirmo pūtienu ir izšāvis tik daudz pulvera, ka mūrgrāvēju eksplozijai nu seko vairs tikai tādi rāmi piemājas Jaungada salūtiņi.
Gaumīgs minitrilleris
Taču nu jāteic, ka, izrādās, autors ir tikai aizturējis elpu un kā tāds pasaku vilks pūš atkal ar pilnu krūti, tā ka latvisko sivēnu māja iet pa gaisiem. Klajā nākušais rakstnieka pirmais stāstu krājums Sekss un vardarbība, kuram, šķiet, provokatīvāku nosaukumu izdomāt vairs nevarēja, atgādina glaunas viesnīcas zviedru galdu, ap kuru stīvinātā pavāra micē šiverē autors, dāsni piedāvādams: ak tad jums patīk viesstrādnieku stāsti? Lūgtum, vesels celtnieku cikls!
Darbojas tajā, kā jau latviešiem parasts, četri Jāņi, savā starpā atšķirami vien pēc iesaukām, un "stroikas" stils ieturēts nevainojami. Varbūt jums, cienītais, tīk krimināli pastāsti? Grāmatas noslēgumā galdā tiek celts visai plašs "vingrinājums detektīvistikā" jeb tīri gaumīgs minitrilleris, kurā netrūkst ne pašmāju Laras Kroftas, ne algotu killeru, ne noslēpumaina biznesa. Garšo skarbie veču jociņi? Aizdaram top piedāvāti "vingrinājumi slepstikā" jeb scenārija stilistikā servētas lauku dāmas Vitiņas nebeidzamās nedienas. Cita starpā – autora literārie vingrinājumi šoreiz neaprobežojas ar prozu vien – viens stāsts tapis poēmas formātā. Un kā ar humora, filosofijas un vienkāršrunas rasolu, kas ir Viļa Lācīša firmas zīme? Dārgie viesi, šī garšviela pievienota viscaur – uz veselību, lai iet labumā!
Valdzinājuma faktors
Tas, kas iepriecina salīdzinājumā ar autora agrākajiem darbiem, – lai gan lasītāja "ieēdināšanas formula" saglabājusies nemainīga, rakstnieka literārās formas izjūta nenoliedzami piedzīvojusi pārcelšanu nākamajā klasē. Stroikas (sa)dzīvīgo plūdumu tīri formāli nedaudz traucēja ārpus visnotaļ ticamā pseidoautobiogrāfiskuma izvietotā un ne īpaši nepieciešamā krimināllīnija, savukārt Amsterdamas principā, kurā kriminālais sit augstu vilni un viesstrādnieku motīva nav vispār, jūtami pietrūka tieši sadzīviskās absurditātes.
Jaunajā grāmatā stāsta formāta lakoniskums ļauj autoram neizplūst plašumā un liekvārdībā, kas mazdrusciņ apskādēja autora otro darbu Pamodināt Lāčplēsi, un liek uzskatāmi demonstrēt prasmi katru atsevišķo epizodi, pat ja tās veido ciklu, kā tas ir krājuma pirmajā daļā Brigāde, izslīpēt kā atsevišķu – pag, kādu banalitāti es te tikko grasījos izdvest, vai tiešām "pērli"? Nu nē tak, ja reiz par celtniekiem, tad droši vien – ķieģeli!
Šīs prozas valdzinājuma faktors tomēr ir nemainīgs, un tas nav nedz biogrāfiskums, nedz atjautīgi risinātās detektīvintrigas, jo šo abu žanru meistaru mūsu literatūrā netrūkst. Taču Vilis Lācītis ir viens no retajiem, kuram padodas tas, ko gribas dēvēt par fotošopa efektu. Detalizēti precīzi un ticami atveidodams ikdienišķi piezemētu vidi, sākot no stroikas, kur darboņi mētā instrumentus un glupas piezīmes, un beidzot ar elpu aizcērtošu datornūģa midzeni un latviski trulu dzerstiņu dārza svētkos, viņš pamanās šai ainavai tik veiksmīgi pārklāt noteiktus filtrus, ka asi disonējošs elektrotonis virs sadzīviskā pelēkuma izceļ tieši katras ainas zemdegās gruzdošo absurdu un farsu.
Viņam sanāk melodija
Īpaši interesanti ir vērot, kā Vilis Lācītis darbojas ar valodu – "augstā stila" rakstnieks pa to virtuozi ņirbina visus desmit pirkstus kā Šimkus vai Klaidermans pa pianīnu, savukārt Vilis Lācītis minētajam instrumentam vispirms uzzveļas ar pieri, tad abiem elkoņiem un visbeidzot nobrauc pa taustiņu rindu ar to ķermeņa daļu, kura pianistam normālos apstākļos atrodas uz klaviersoliņa, bet tur, kur citam sanāktu vien bezjēdzīgs žargonvārdu un kalambūru troksnis, Vilim Lācītim, saprotieties, melodija. Un lasītājs kā tāds Brigaderes Lutausis pie Sprīdīša stabulītes skaņām teju pret savu gribu cilā šī meldiņa ritmā ij kājas, ij mutes kaktiņus. Šarmantu papildnoti tekstam piešķir arī lappuses izraibinošie akadēmiskie zemsvītras paskaidrojumi lietotajiem slenga terminiem, kuros netrūkst pat etimoloģijas. Vai zinājāt, ka vārds "kirdik" sakņojas kirgīzu valodā?
Krājuma nosaukums, protams, lasāms kā rakstnieka mājiens ar mietu pa pieri viņa darbu kritiķiem, par šādu veltījumu uzskatāms arī stāsts Balta žakete ar zelta pogām. Taču bailēm no allaž bargās latvieša paš- un citcenzūras šoreiz nav pamata, jo titulstāstā rakstnieks abu nosaukumā minēto briesmīgo jēdzienu implikācijas eleganti apiet. Taču, ja skarbais nosaukums kādu no grāmatas lasīšanas attur, varētu ieteikt rīkoties līdzīgi, kā darot kautrīgākie pieaugušie Harija Potera cienītāji ārvalstīs, – iesaiņot grēcīgo grāmatu apvākā ar kādu gudru uzrakstu, teiksim, "Imanuels Kants. Tīrā prāta kritika", un lasīt. Melots nebūs.
Elizabete
Pālis
Bomis