Beidzot apgāda Dienas grāmata jaunajā vēstures romānu sērijā ir tapis lielisks, jā, tieši lielisks, darbs, un tas ir Māra Bērziņa romāns Svina garša.
Osvalda Zebra romāns Gaiļu kalna ēnā nebija slikts, taču brīžiem lika šaubīties par notikumu iespējami neiespējamo patiesumu un vienlaikus gauži smaržoja pēc pārlieku ātri apstrādātiem arhīva dokumentiem. Savukārt Paulam Bankovskim romānu 18 laikam būtu derējis rakstīt vēl kādu laiku vai nerakstīt nemaz. Čiks sanācis. Ideja nav tikusi pārvērsta romānā un palikusi kā ievākota skice. Glaimojošās recenzijas, kas tika veltītas pirmajiem, īpaši otrajam, darbiem, grauj šīs labi iecerētās romānu sērijas prestižu. Māris Bērziņš pierāda, ka vēsturisks romāns ir uzrakstāms – abiem pārējiem tas īsti vav izdevies. Tas ir jāatzīst, un jāiet tālāk – ar cerību, ka pārējie rakstnieki paveiks to pašu, kas nule izdevies M. Bērziņam.
Par putrošanos ar secību: ja acis neviļ, Māra Bērziņa romāns hronoloģiski paredzēts kā sestais, bet realitātē iznācis kā trešais. Gan jau vēlāk, kad iznāks visi sērijas romāni, juceklis beigsies.
Atgriežos pie Māra Bērziņa. Grāmata Svina garša liks sajūsmā šķirt lapas gan snobiem un gardēžiem, gan tiem, kas jau sen kā vairs nelasa – kopš pabeiguši skolu –, gan tiem, kas cenšas izlasīt vismaz lielāko daļu mūsdienu latviešu rakstnieku darbu, jo tas ir pārlaicīgi lielisks un neviltoti skaists romāns!
Mālderzellis un pasauļu kari
Romāns vēsta par samērā īsu laika posmu (1939–1941) jauna mālderzeļļa Matīsa Birkena dzīvē. Piebildīšu, ka Matīss ir rakstnieka Māra Bērziņa gara radinieks (vācu val. Birken – bērzi), un, ja iepriekš ir lasīti citi M. Bērziņa darbi, atpazīstams ir gan rakstības stils, gan paustie uzskati. Matīss strādā fizisku darbu, tomēr nav tipisks strādniekpuisis, viņš ir jūtīgs un domājošs jauneklis, iespējams, tāpēc, ka īsu brīdi pats sevi uzskata par smagi slimu, pat invalīdu. Paradoksāli, bet tieši Matīsa fiziskās nepilnvērtības ātrā un veiksmīgā dziedināšana, kas vēlāk izrādās puisim liktenīga, ir viens no daudzajiem smalkajiem knifiņiem, ar kuriem teksts nemanāmi papildināts. Bērziņš vispār ir paradoksu meistars – romānā zināmā mērā ironizēts arī par Latvijas vīriešiem: abu galveno varoņu Matīsa un Rūda tēvi gājuši bojā iepriekšējā karā, abus audzinājuši patēvi. Rūdi – ebreju tirgotājs, savukārt Matīsu – Baltijas vācietis. Kaut kādā mērā tas abus puišus padara saprātīgākus un atvērtākus. Paradokss ir arī tas, ka Rūda ģimene iet bojā Baigajā gadā, nevis no vāciešu rokas, kā tas loģiski varētu notikt, savukārt Matīss paliek viens pēc tam, kad viņa mamma – latviete, protams, – pierunājusi patēvu baltvācieti (Latvijas patriotu!) repatriēties uz Vāciju.
Kā vienīgais sakarīgais "pieaugušais" Matīsa tuvumā paliek krāsotāju meistars Nikolajs, kura dzīvi apzīmogojis iepriekšējais karš, – un arī Nikolaja stāsts ir paradoksu pilns. Lasītājs bauda, bet Matīss izdzīvo: patēva šaubas un mātes taisnprātību, Nikolaja vainas apziņu un Alvīnes pateicības pilno paļāvību, Rūda bravūru, Sulamites tieksmi augšup, armiju brutālo nežēlību un bēguļu sagrautās cerības. Tomēr arī Matīss bauda – brīvību, mīlestību un dzīvi kā unikālu īslaicīgu parādību.
Dekamerons un mīlestība
Vēstījums uzņem apgriezienus, vēstures dzirnavas maļ visu, kas gadās pa zobam, savukārt Matīss un Rūdis no tā visa pamanās ķert kaifu – iedomājieties divus jaunus puišus, kuru rīcībā ir vesela māja ar dārzu, iespēja sapelnīt teju neierobežotus līdzekļus, vaļīgas skuķes, mūzika un baudvielas. Rūdis ir galvenais darbonis, taču arī Matīss īsti neatpaliek. Tā viss 1939. gads aizrit kā īsteniem kavalieriem.
1940. gads ar jauno varu un krāsotāja Matīsa nevēlēšanos pārkrāsoties sarkanam, ar Rūda ģimenes bojāeju un Matīsa draudzenītes Sulamites došanos uz Maskavu, ar pārinieka Nikolaja pāriešanu kaprača amatā nāk kā slazda valgs, no kura nav glābiņa. Bet arī to Matīss pārdzīvo gana aukstasinīgi. Ar vāciešu atnākšanu sākas romāna un Matīsa dzīves pēdējais cēliens, kuru varētu dēvēt par nosacītu trakomājas ainu: labi atainotās Matīsa un Rūda slēpto bēgļu ārprāta epizodes kulminē tām sekojošajā kolektīvajā ārprātā un vaiņagojas ar Matīsa ieslodzīšanu un pēdējo ceļu uz Rumbulu.
Tas arī ir beidzamais romāna paradokss: latviešu puisis, kurš iekrīt kopējā kapā ar daudziem bezvārda ebrejiem, – un kurš ņemsies pierādīt, ka tā nevarēja būt?
Matīsam no Gūtenmorgena
Lasot Māra Bērziņa darbus, var līksmi konstatēt, ka ar katru nākamo viņš kļūst arvien labāks un, kas arī ir būtiski, kāpjot augšup, nezaudē savu "lasāmību". Absurds un groteska, kas caurvij visus M. Bērziņa darbus, še, protams, arī ir klātesoši, taču ļoti gaumīgi – īpaši gribas izcelt brīnišķīgās epizodes ar Matīsa ievainojumu un sekojošo mēmumu, kas visas turpmākās diskusijas padara ārkārtīgi lakoniskas, un īsti grotesko epizodi ar krievu zaldātiņu vešanu atpakaļ uz slimnīcu. Teksts ir mānīgi vienkāršs, teikumi skaidri un viegli uztverami – tādējādi netiek aizbiedēti arī "patērnieciskie" lasītāji, kas ar grāmatu vēlas vienkārši labi pavadīt laiku. Tas, ka pēc romāna Svina garša lasīšanas cilvēks tomēr metas domāšanas grēkā, ir viltīgi panākts nesabiedējot un nepavēlot.
Savaldzināt ar tekstu – tā ir māksla, kuru Bērziņš apgūst jau kopš Gūtenmorgena laikiem, kad gan valdzināmo skaits lai arī bija noturīgs, tomēr neliels –, un ar katru nākamo grāmatu viņam tas izdodas arvien labāk. Uzdrošinos apgalvot, ka ar romānu Svina garša lasītāja valdzināšana ir sasniegusi virsotnes! Nupat ir pienācis brīdis, kad lasītājiem, kuriem Māra Bērziņa vārds nezināmu iemeslu dēļ vēl ir svešs, ir teju vai skriešus jādodas uz grāmatu veikaliem.
Skaisle
dzintra
Būta j-kdze