Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -2 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Grāmatas Vēsais prāts recenzija. Nemirstīgais viš

Ievas Melgalves romānā Vēsais prāts pirmo reizi latviešu literatūrā ienāk "plūstošā dzimuma" pārstāvis

To vien dzirdam: maza tauta, maza tauta... Jā, protams, ir tiesa, ka latviski runājošo skaits pasaulē nav mērāms daudznuļļu skaitļos, latviski lasošo skaits – dabiski, vēl mazāks. Tomēr vienlaikus priecē un intriģē fakts, ka stereotipiski mazās tautas literārajā vidē tomēr atrodas vieta plašai stilu un žanru daudzveidībai. Metaforiski izsakoties, latviešu literatūrā kā tādā Noasa šķirstā – no katra paveida vismaz pa vienam atradīsies. Vēsturiskā romāna žanrs, kas nekad īsti nav pazudis no skatuves, pēdējos gados uzplaucināts par ļoti iespaidīgu koku. Sūdzēties vairs nevar arī agrāk praktiski neeksistējošo fantāzijas un fantastikas žanru adepti, jo nu jau šajos žanros ar panākumiem darbojas vesela virkne jauno autoru.

Interesantu pavērsienu piedzīvo detektīvžanrs, kura jaunākie sasniegumi samērā nesen visai stabili nonākuši rakstnieču sieviešu rokās. Netrūkst arī vairs ne romantikas, ne erotikas. Un tā joprojām. Taču katrā no šiem aprobētajiem žanriem laiku pa laikam uzrodas savs robežpārkāpējs, literārais kontrabandists, kura darbus lasīt jo intriģējošāk tāpēc, ka, lai gan formula visiem ir skaidra, nekad nav iepriekš nojaušams, kādas viltības ar kvadrātsaknēm un logaritmiem autors tajā būs salaidis šoreiz. Ar stereotipu laušanu latviešu literatūrā nodarbojas ne viens vien – sākot ar šarmanti bezkaunīgo Vili Lācīti un maigi provokatīvo Rihardu Bargo, beidzot ar intelektuāli lecīgo belašu cepēju Lauri Vanagu alias TR Notāru, un ne jau tikai viņi vien. Taču, šo paskaļo provokatoru sajūsmināti, bieži aizmirstam par kādu daudz senāku literāro skandālu, kuru tālajā 1994. gadā izprovocēja toreiz vēl tikai 13 gadu vecās Ievas Melgalves publikācija Definīcijas.

Kopš skandāla laikiem rakstniece šķietami pievērsusies daudz klasiskākajiem fantāzijas un fantastikas žanriem, kā arī bērnu literatūrai, taču, ja jums šķiet, ka rakstniece čakli un apzinīgi ievēros kādas formulas, tur nu jāteic kā viszinošajai Silvijai: "Kļūda! Kļūda!" Lieliski pārzinot dažādu žanru specifiku un stilistikas sniegtās iespējas, Ieva Melgalve turpina provocēt – klusāk un neuzkrītošāk nekā saldajos padsmit, tomēr, gribas teikt, ar daudz lielāku jaudu.

 

Slēgtās istabas detektīvs

Rakstnieces jaunākais darbs – romāns Vēsais prāts – atkāpjas no autores iemīļotajiem fantastiskajiem žanriem, jo ir tapis kā detektīvromāns. Patiesībā gan šī atkāpšanās notikusi tikai par pussoli, jo arī Ievas Melgalves fantāzijas darbos Mirušie nepiedod un Mājas bez durvīm detektīvintriga ir noteicošais sižeta virzītājs. Taču jaunajā romānā, kā to īpaši piekodina brīdinājums pirmajā lappusē, strikti pateikts, lai lasītājs ij necer: šajā darbā nekādas fantastikas nebūšot.

Vēsā prāta sižetiskā līnija ir visai elementāra. Savā dzīvoklī vannā atrasta nogalināta brīvdomīgā un vairs ne visai jaunā zinātniece Helēna, turklāt nobendēta visai īpatnos apstākļos – sievietei nogriezta galva, bet ķermenis ledainā ūdenī apkrauts ar saldētu dārzeņu iepakojumiem: šķiet, noziedznieks vēlējies pēc iespējas ilgāk saglabāt upuri "svaigu". Pie izmeklēšanas ķeras jaunais, nedaudz komiski pārcentīgais izmeklētājs Ivars un visai drīz nonāk pie secinājumiem, ka Helēnas nāvē vainojams kāds no viņas tuvāko paziņu vai pat ģimenes loka.

Šajā ziņā Ieva Melgalve nevainojami ievēro Agatas Kristi aprobēto "slēgtās istabas detektīva" tehniku, jau sākotnēji liekot lasītājam samazināt aizdomās turamo skaitu līdz ierobežotam personāžu lokam. Šajā lokā ietilpst gan nīgrs intelektuālis, gan viņa histēriski reliģiozā sieva, vieglprātīgs medicīnas students un folkloriski ezoteriski noskaņota jauna dāma – pazīstami tēli, kurus autore apraksta tik tipiski, ka nevilšus domās katram no tiem piemeklējam atbilstošu kandidātu savu paziņu lokā.

 

Tēls, vārdā Satu

Starp personāžiem jau pirmajās lappusēs uzpeld arī kas neparastāks. Šķiet, ar to pašu Vēsais prāts ieiet latviešu literatūras vēsturē – tajā pirmo reizi parādās fluid gender jeb "plūstošā dzimuma" pārstāvis – tēls, vārdā Satu, kura ģērbšanās un uzvedības maniere mainās atkarībā no vēlmes un izjūtas, bet bioloģisko dzimumu rakstniece līdz pat beigām tā arī neatklāj. Piebilde – lai izvairītos no konkrētas dzimtes vietniekvārda, Satu kādubrīd uz sevi sāk attiecināt Kurzemes un Vidzemes lībiešu piemīlīgo abdzimumu apzīmējumu "viš".

Satu tēls ir atslēga uz visu pārējo romānā notiekošo, jo tieši šī tēla neparastums iezvana pirmo signālu, ka tipiskajā detektīvsižetā kaut kas nepavisam nav tipiski un, jo tālāk, jo netipiskāk kļūst. Daļai lasītāju, iespējams, šķitīs, ka Satu tēls iekļauts kā nodeva laikmetīgajām dzimumdiferencēm vai autores provokatores slavas attaisnošanai, taču, nedaudz rūpīgāk ieskatoties, esam spiesti secināt, ka profesionāls rakstnieks diez vai iekļautu šādu tēlu centrālajā notikumu lokā tik triviālu iemeslu dēļ.

 

Intriģējošas tēmas

Izmeklētājs procesa gaitā sāk nojaust ko dīvainu, un šīs dīvainības pamazām virza viņa (un lasītāja) domas prom no klasiskā "kurš to izdarīja" uz "kas te vispār ir noticis". Vai Helēnas nāve patiesi bijusi slepkavība? Vai slepkavība paliek slepkavība arī tad, ja upuris to savam galētājam lūdzis? Kāpēc bijis nepieciešams nogriezt galvu, ja autopsija liecina – Helēna jau tobrīd mirusi no ķermenī ievadītas indes. Uz šo jautājumu fona pakāpeniski tekstā tiek iepludināta visnotaļ intriģējoša informācija par divām tēmām, no kurām viena lasītājam, visticamāk, būs vismaz pavirši pazīstama, otra – visdrīzāk ne.

Viena no tām ir krionika – zinātnes daļēji atbalstīta teorija par iespēju tūlīt pēc nāves pēc pareizas metodikas iesaldētu cilvēka ķermeni uzglabāt mīnus 196 grādu temperatūrā nākotnei, kad medicīnas attīstība ļaus atsaldētajai miesai novērst nāves cēloņus. Otrs aspekts ir transhumānisms – Latvijā relatīvi mazpazīstams domas virziens, kas postulē, ka cilvēks nav evolūcijas pēdējais attīstības posms, bet gan pēdējais, pēc kura sāksies pēcbioloģiskā attīstība – datorbāzēta, no ķermeniskajiem ierobežojumiem neatkarīga, mākslīgā intelekta un mākslīgu ķermeņa daļu uzturēta mūžīga, intelektuāla, mašīnbāzēta esamība.

Kā minēts romāna ievadfrāzē, gan krionikas tehnoloģija, gan transhumānisma filosofija nepieder pie zinātniskās fantastikas žanra, kaut gan to ļoti atgādina, – pat tikai paviršs ieskats interneta meklētāja piedāvātajā informācijā apstiprina apgalvojumu, ka tiklab teorija, kā prakse ir mūsdienās ja ne plaši piekopta, tad vismaz pazīstama un izmantota.

 

Varbūt tā arī labāk

Ar šiem viedokļiem klajā kontrastā nonāk gan kristīgās ticības postulētās gara nemirstības un miesas augšāmcelšanās idejas, gan lielākās daļas cilvēku pārliecība par cilvēciskuma būtību. Kad beidzot esam to aptvēruši, romāna detektīvžanra maska krīt, atsedzot autores rosināto visai komplicēto ētiska un filosofiska rakstura diskusiju par dzīves, nāves un nemirstības problēmām. Šeit slēpjas kods, ar kuru atslēgt mānīgi vienkāršotā teksta problemātiku.

Kaut gan nenoliedzami līdz pat pēdējai lappusei paliekam ieinteresēti Helēnas nāves apstākļos un nozieguma (bet vai noziegums tiešām bijis?) norisē, tomēr absolūti skaidri mūsu priekšā nostājas arī citi jautājumi. Vai cilvēce jebkad spēs apmierinoši atrisināt dzīves un nāves problemātiku? Vai ar tuvās nākamības zinātnes iespējām kādreiz būs iespējams cilvēkam piedāvāt Ēdenes aizliegto nemirstības augli? Un, ja kaut kas no tā realizēsies, kāda būs cena, ko par to maksās tik netveramais dvēseles jēdziens?

Uz šiem jautājumiem autore principiālas atbildes nesniedz. Tādu nav arī izmeklētājam un Satu. Tādu nav arī lasītājam. Varbūt tā arī vislabāk. Bet savu viltīgumu, manipulējot ar pazīstama žanra formulas elementiem netradicionālā mērcē, Ieva Melgalve atkal pierādījusi spīdoši. Neomulīgi, pa spalvai neglaudoši, bet uzrunājoši. Un, ja šī neomulība liek lasītājam aizdomāties kaut maķenīt tālāk par detektīvsižeta galveno, proti, "kas to izdarījis" klišeju, risks iekļaut romānā jēdzienisku "dubulto dibenu" ir attaisnojies.

Noslēgumā atliek vien izteikt cerību, ka latvju literatūras "briesmīgais bērns" līdzīgi turpinās no iekšpuses spridzināt vēl citu populāru žanru klišejas. Nenoliegsim – Ievai Melgalvei tas padodas.

Top komentāri

Atkal
A
kārtējā svešzemju tantonkuļu uzspiestā genderperversija!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja