Divpadsmitgadīgs zēns ar pārdabiskām spējām. Viņam ir melni mati un zaļas acis. Viņa ģimenē viss nav gluži kārtībā. Viņš apmeklē īpašu mācību iestādi sev līdzīgajiem. Viņam jāatrod nozagts maģisks objekts; meklējumos viņam palīdz divi draugi. Skan pazīstami? Nē, šoreiz runa nav par mazo burvi Hariju Poteru, kaut gan nenoliedzami - amerikāņu autora Rika Riordana piecu grāmatu sērija par Pērsiju Džeksonu veiksmīgi "uzsēdās uz astes" tieši britu jaunekļa popularitātes vilnim. Taču atšķirībā no daudzajiem gadsimtu mijā kupli sazēlušajiem epigoņu sacerējumiem, kuriem tika piekarināta neizbēgamā birka "nākamais Harijs Poters", Riks Riordans savai sērijai atrada arī savu unikālu skanējumu, grāmatās plaši izmantojot seno grieķu mitoloģijas pasauli, kuru Potera "mamma" Dž. K. Roulinga skārusi tikai garāmejot. Tagad šīs sērijas pirmā grāmata Zibens zaglis (kuras - diemžēl ārkārtīgi neveiksmīgā - ekranizācija Latvijas kinoteātros bija skatāma pirms diviem gadiem) ieraudzījusi dienasgaismu arī latviešu valodā.
Dzimis ārpus Olimpa sakarā
Pērsijs Džeksons vienmēr ir jutis, ka ar viņu kaut kas nav īsti kārtībā - galu galā viņš tiek izmests no vienas skolas pēc otras -, taču uzskatījis, ka vaina slēpjas divos mūsdienās populāros "simptomos" - disleksijā un uzmanības deficīta sindromā. Taču, kad izrādās, ka zēna tēvs nav vis šāds tāds klaidonis, bet gan pats jūras dievs Poseidons, kuram gadījusies kārtējā draiskā ārpus Olimpa dēka, viss nostājas savās vietās. Kā gan neiedzīvoties disleksijā, ja patiesībā tavas uztveres spējas ir piemērotas nevis latīņu, bet gan grieķu alfabēta uztverei? Un kas attiecas uz UDS... nu, grieķu dievi allaž izcēlušies ar ne visai kontrolējamu uzvedību, vai ne? Taču vai ar tētiņa identitātes atklāšanu Pērsija raizes beidzas? Kur nu! Tas ir tikai iesākums. Pērsija "hēroja" - puscilvēka, pusdieva - statuss uzliek pienākumus, salīdzinājumā ar kuriem nobāl jebkurš algebras kontroldarbs un "lai rīt vecāki atnāk uz skolu!". Viņam jāatgūst paša Zeva varas simbols - zibens šautra -, ko nočiepis kāds dievu cieņu nerespektējošs nelietis. Šautras meklējumos Pērsijs kopā ar jau minēto draugu pārīti sastopas gan ar skulptūru veikaliņa īpašnieci Emmas tanti jeb, sauksim viņu īstajā vārdā, gorgonu Medūzu, gan fūriju, kas iemiesojusies (cik piemēroti!) algebras skolotājā, gan viedo zvaigžņuzini kentauru Hīronu (kuru, starp citu, grāmatas ekranizācijā šarmanti spēlē neviens cits kā Pīrss Brosnans), gan pazemes valdnieku Aīdu ar visu viņa kompāniju, kas apdzīvo gan aplam pārblīvētās asfodeļu pļavas, gan daudz nepatīkamākas pēcnāves ieslodzījuma vietas, kur atsevišķiem indivīdiem elles moku izpildprogrammā iekļauta opermūzikas klausīšanās.
Iztēle un gaumīga ironija
Pērsija Džeksona gaitas noteikti apmierinās pēc maģiskiem piedzīvojumiem izslāpušos pusaudžus un sagādās izklaidi arī visu vecumu mitoloģijas pārzinātājiem. Atšķirībā no Nīla Geimena, kurš savos Amerikāņu dievos ar plašu atvēzienu ķeras pie visplašākā dažādu tautu mitoloģijas arsenāla, Riordans ierobežo savu varoņu klejojumus sengrieķu mītu pasaulē. Tas jūtami atvieglo lasītāja, īpaši gados jauna, mīklu minēšanas darbu, jo vismaz kārākajiem grāmatu tārpiem šie Eiropas kultūras pamatos esošie nostāsti varētu būt jau pazīstami. Ievedot sengrieķu dievus un pārdabiskās būtnes - satīrus, driādas, najādas un citus - mūsdienu Amerikā, rakstnieks rīkojas ar diviem pamata instrumentiem: labu iztēli un gaumīgu ironiju, novietojot, piemēram, dievu mītnes kalnu Olimpu Empire State Building 600. stāvā (kurš, tāpat kā platforma 9 un 3/4 Roulingas grāmatās, dabā neeksistē), ļaujot Aīda pasaules vārtu sargam Haronam samaksu par pārvešanu pāri pazemes upei Stiksai pieņemt ne tikai zelta drahmās, bet arī ar American Express kredītkarti, un nododoties nopietnām pārdomām, kādas sugas īsti ir elles suns Cerbers - mastifs vai tomēr rotveilers. Tas viss padara lasīšanu gana aizraujošu arī Pērsija Džeksona līdzaudžu vecumu krietni pārdzīvojušam lasītājam, savukārt gados jaunākos, cerams, novirzīs uz pirmavotu izpētes takas.
Protams, neiztikt arī bez trūkumiem. Brīžiem šķiet, ka piedzīvojumu virtene pārlieku sabiezē, autors domā tikai par to, kā relatīvi nelielā lappušu skaitā sabāzt maksimāli daudz ekšena, pavisam aizmirstot par saviem varoņiem un to, ka derētu viņu rīcībai piešķirt arī kādu nebūt loģiku. Reizēm šķiet, ka lasām filmas scenāriju, kurā tēlu psiholoģijai atvēlēta tikai ceturtā plāna loma, un tā pati pavisam pazūd aiz kliedzienu, kautiņu un diezgan tīniski sprēgājoša humora plūdiem.
Zibens zaglis organiski iekļaujas tajā jauniešu fantāzijas žanra grāmatu spektrā, kurām skaidri saskatāms arī otrais plāns: stāsts par pubertātes uzpūstajiem viļņiem apziņā, par izmisīgu cenšanos vienlaikus atbrīvoties no vecāku ietekmes un saņemt to atzinību, par vēlmi vienlaikus "būt normālam" un izcelties, par savējo meklēšanu. Pērsijs varbūt arī ir grieķu dieva pēctecis, taču vienlaikus arī parasts divpadsmitgadnieks, kurš cieš no mācību problēmām, hormonu vētrām un ilgām pēc nekad neiepazītā tēva. Līdz ar to visi fantastiskie piedzīvojumi var tikt uztverti arī kā iztēles naratīvs, ar kuru jaunietis cenšas pārvarēt sarežģīto pārejas posmu no bērna pieaugušo kārtā, attaisnot vecāku kļūmes un atrast sev vietu zem saules... vai arī Olimpā. Spriežot pēc Pērsija piedzīvojumu popularitātes, lasītāji šo dubulto vēstījumu ir novērtējuši.