Grupas Tesa koncerta recenzija. Eksistenciālais apstiprinājums angāra templiskumā

Disks tika izdots jau septembrī – abi ar plati krievu izdevniecības Old Skool Kids paspārnē. Pelēcīgi transparentais vinils ar brūnganajiem krāsas šļakstu stariem un gatefold vāka atvērumu viennozīmīgi ir līdz šim lepnākais pašmāju mākslinieku vinils.

Estētiskais kanons

Tesas mūzika vienmēr ir bijusi kategorizējama visnotaļ evidenti. Tāpat arī albumu un citu grupas produktu mākslinieciskais noformējums (vēl joprojām) nepārprotami ierakstās noteiktā estētiskā kanonā. Par spīti tam grupa vienmēr vairījusies sevi žanriskot, uzskatot to par nevajadzīgu padarīšanu. Līdz šim Tesas veikumus varētu dēvēt par post-rock un post-metal krustojumu uz post-hardcore bāzes. Savukārt ar jauno albumu notikusi totāla stilu sapludināšana – iepriekš minētie virzieni savijušies ar sludge drone belzieniem, attālām folcīgām nokrāsām, psihedēliski repetatīvām pasāžām, ērmīgām ambiencēm un noise niansēm.

Jaunais materiāls ir episkāks, telpiskāks un formā brīvāks – smagumu panākot vairāk tembrāli, nevis ar mērķtiecīgu kapāšanu. Nedaudz padzisusi līdzšinējā abrazivitāte, un arī dramatisms pieplacis, taču nav zaudēts ne kripatas no Tesas dvēseles un patiesuma. Nekur nav zudusi arī grupai raksturīgā konceptuālā aizplīvurotība un PR’iskā vienaldzība, komunicējot tikai caur mūziku.

Albums ir jūtami izdzīvots

Pauze pēc iepriekšējā albuma izdošanas ir bijusi četri gadi – periods, kurā grupa pārdzīvojusi arī radošo ieplaku. Jaunā albuma materiāls ir bijis dzirdams koncertos jau pirms trim gadiem, visu šo laiku briedināts, pārveidojies līdz ierakstīts pērnā gada vasaras nogalē. Albums ir jūtami izdzīvots, pārdomāts un nosvērtāks par iepriekšējiem, vokāliem nu jau neieskanoties tikpat kā nemaz.

Tad nu par godu šim tik ilgi gaidītajam notikumam Tesa dāvāja bezmaksas koncertu, uz ko bija sanācis ļoti daudz ļaužu. Pasākums līdzinājās gluži vai Rīgas radošās vides nacionālajiem svētkiem. Tesu arī var uztvert kā tuvus draugus, līdz ar ko grupas koncertos atmosfēra ir brīva kā privātā ballītē. Prieks, ka gadu gaitā Tesas albumu prezentācijas izpletušās no kluba Depo šaurības līdz ietilpīgam angāram. Plašās telpas un kuplās cilvēku masas radīja visai templisku noskaņu, un būtiska loma bija arī apjomīgajām, kvalitatīvajām, ar vairākiem projektoriem ģenerētajām figurālajām un abstrakti ornamentālajām projekcijām.

Gaumīga skaņu izpēte

Vakaru iesāka ģitārists Edgars Rubenis, kurš pēcāk pievienojās arī Tesai. Rubenis uzstājās pie skaņu pults zāles vidū, ļoti pacietīgi un filigrāni audzējot sintētisku drone, izmantojot ģitāru, skaņu ģeneratoru un efektu pedāļus. Tā bija ļoti gaumīga un izturēta frekvenciāla skaņu izpēte, demonstrējot gan kvazimelodiskumu, gan virstoņu spēles, kas gan uz priekšnesuma beigām lielākajai daļai klausītāju nešķita pietiekami izklaidējoši.
Kad sāka spēlēt Tesa, publika strauji pietuvojās skatuvei, daļa arī izmantoja iespēju uzstāšanos vērot no "otrā stāva" platformām telpas sānos. Bez Edgara Rubeņa grupai pievienojās arī brāļi Ābeles no grupas Soundarcade. Raitis Ābele bija iepriekš minēto projekciju autors.

Nekad nav bijis īpaši jāpiepūlas Tesai noticēt. Mūziķu uzstāšanās vienmēr ir "paņēmušas" jau ar pirmo brīdi, un šis nebija izņēmums. Tesa izraisa momentānu piekrišanu savam skanējumam caur eksistenciālu apjautu un dzīves nopietnību, bet ne grūtsirdību. Gluži pretēji – Tesa vieš pacilājošu skumdenumu. Tā ir introverti ekspresīva mūzika. Koncerta apskaņojums bija pienācīgs, lai jaudīgi izbaudītu brūkošās skaņu masas, daudzslāņainās struktūras un audiālo ainaviskumu, brīžiem līdzinoties smilšainiem klajumiem, bet citu brīdi savelkoties kā negaisa mākoņiem līdz kulminējot kanjoniskā grandiozitātē. Tesas mūziķi viennozīmīgi ir vietējie alternatīvās mūzikas varoņi un līdzās, piemēram, Skyforger ir viena no valsts vizītkartēm.