Latviešu mākslinieks Henrijs Preiss jau daudzus gadus dzīvo ārvalstīs un Latvijā ik pa laikam ierodas tādās kā viesizrādēs, kurās vietējiem skatītājiem sniedz iespēju aplūkot starptautiski atzīta autora darbus. Henrijs Preiss ir iekļuvis dažādos prestižos labāko mākslinieku sarakstos, viņa darbi tikuši izrādīti nozīmīgajā Vaitčepelas galerijā Londonā, un daži no tiem ir Čārlza Sāči kolekcijā. Par 2013. gada pavasarī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā notikušo izstādi Artefakti viņš nokļuva Purvīša balvas 2015 finālā.
Tālu no bezgaumības
Galerijā Bastejs skatāmās Henrija Preisa jaunākās personālizstādes De-synthesized darbos mākslinieks konsekventi turpina līdzšinējo virzību. Aprakstot viņam raksturīgās kompozīcijas, parasti tiek piesaukta virkne salīdzinājumu – tie vienlaikus atgādina gan scenogrāfiskus rasējumus, gan baznīcu plānojumus, arheoloģisku uzslāņojumu shēmas, kosmoloģiskas diagrammas un mitoloģiskas emblēmas. Henrija Preisa rokrakstam būtiskais daudzslāņainības princips ir attiecināms arī uz to, ko nosacīti varētu dēvēt par darbu ikonogrāfiju: tajos jaušamo motīvu izvēlē vienkopus sadzīvo atsauces uz bizantisko mākslu, brīvmūrniecības simboliku, mandalām, latviešu etnogrāfiskajiem rakstiem, XX gadsimta avangardu, datorspēļu estētiku un vēl daudzām kultūras parādībām – izvēlēties tikai vienu epitetu, kas veiksmīgi apvienotu visu šo dažādību, nav iespējams. Pats mākslinieks noliedz tiešu attēlotā saistību ar kādu konkrētu ideoloģisko vai filozofisko virzienu, un skatītājs var izvēlēties, kuru kultūru nospiedumi viņam Henrija Preisa mākslā šķiet svarīgāki.
Šķietami nesavienojamu kombināciju savienošana ir diezgan ierasts paņēmiens laikmetīgajā mākslā, ar to mākslinieki bieži vien cenšas "pārsteigt" vai "šokēt" skatītāju. Henrija Preisa darbos šie kolāžu eksperimenti ir tālu no bezgaumības un lēta kiča. Māksliniekam ir sveša arī koķetēšana ar postmodernu relatīvismu, kas izpaustos mehāniski bezmērķīgos vizuālo simbolu savienojumos. Henriju Preisu aizrauj dažādu kultūru un garīgo ideoloģiju vizuālie kodi, ko viņš sintezē jaunās ģeometriskās sistēmās, izvairoties no šo ideoloģiju ietekmēm darbu vēstījumos, – gleznu saturs paliek abstrakts.
Viņa darbu eklektika man saistās ar primārajām cilvēka maņu un uztveres darbībām, kas apkārtējo pasauli tver bez kritiskiem izvērtējumiem, ļaujoties iespaidu plūsmai un piefiksējot nejauši interesantāko. Cilvēka uztverei ir dabiski fiksēt vizuālo neatkarīgi no tajā ietvertajām nozīmēm, tāpēc viduslaiku pilsētas karte vizuāli var būt tikpat saistoša kā pareizticīgo ikona. Henrija Preisa kompozīcijas netieši simbolizē arī mēģinājumus aptvert, tas ir, saprast, apkārtējās realitātes sarežģītību – pasauli, kurā vienkopus sadzīvo tik dažādas patiesības un mīti, kas viņa darbos savijas vienotā telpā.
Skatīšanās nozīme
Sarežģīta ir arī Henrija Preisa darbu tehnoloģiskā identitāte. Izstādē De-synthesized ir redzamas gleznas un grafikas, kaut gan par grafiskām varētu dēvēt arī gleznas, kas veidotas pēc sietspiedes principiem, – ģeometriskās formas tiek izgrieztas, līmētas un krāsotas uz koka pamatnēm viena pāri otrai. Uzsvars uz faktūrām un darbiem izteikti piemītošās taktilās īpašības tos tuvina telpiskiem objektiem. Izgriezumu un krāsojumu paņēmieni rada asociācijas ar seno kultūru mākslas un amatniecības praksēm (arī darbi izskatās "seni"), taču vēl viens Henrija Preisa izmantoto tehnoloģiju izcelsmes avots ir meklējams mākslinieka ģimenes vēsturē – viņa tēvs nodarbojās ar ādas vāku izgatavošanu grāmatām, veidojot īpašas, krāsu caurspīdīgas faktūras. Līdz ar to Henrijam Preisam raksturīgo monumentāli plašo kultūrvēsturisko atvēzienu diskrēti papildina atsauces arī uz personisko dzīvi.
Henrija Preisa darbus varētu definēt arī kā vizuālu impulsu shēmas, kas pievēršas nevis kādu konkrētu tagadnes mirkļu fiksēšanai, bet atspoguļo veidu, kā ārpasaules vizuālās informācijas slāņi kārtojas cilvēka apziņā. Šie redzes tēli iegūst telpas veidolu jeb shematisku šīs telpas atveidojumu, kurā racionāls statiskums pamazām pārtop formu eksplozijā (vēl viens pretrunīgas kombinācijas piemērs). Vizuālie arhetipi kalpo par dramaturģisku materiālu, ko mākslinieks pārvalda ar scenogrāfijai tuviem paņēmieniem. Tiesa, asociācijas ar teātra mākslu neizbēgami uzjundījusi mākslinieka biogrāfija. Savulaik Henrijs Preiss studējis scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā un Centrālajā Svētā Mārtina skolā Londonā, veidojis scenogrāfiju Pētera Krilova izrādēm 90. gadu beigās un pašreiz pasniedz scenogrāfiju Depola Universitātes Teātra skolā Čikāgā.
Izstādi De-synthesized ir grūti izvērtēt kā atsevišķu notikumu, jo Henrija Preisa daiļrade ir viengabalaina – ne velti arī darbus autors nodēvē secīgos kārtas numuros, tie turpina cits citu kā nebeidzamā darbu sērijā. Veidojot kultūras ornamentu kaleidoskopus, Henrijs Preiss izceļas ar spēju sintezēt vienotā estētikā, piemēram, konstruktīvisma un Amerikas pirmiedzīvotāju tradicionālo mākslu, saskatot vizuālās kopsakarības tik atšķirīgās kultūras koncepcijās. Formu ieraudzīšana, nevis to jaunradīšana atgādina par skatīšanās nozīmi Henrija Preisa darbos – atvērtība šiem vizuālajiem kodiem un impulsiem sakārto eklektiskās formas vienotās, organiskās konstrukcijās.
Henrijs Preiss
Izstāde De-synthesized
Galerijā Bastejs līdz 5.VIII