Intervija ar rakstnieku un dziesminieku Valdi Atālu. Man patīk miglaini rīti

Katram no mums, kas dzimuši, auguši, guvuši dzīves briedumu "padomijas" gados, ir savs stāsts - gan prieks, gandarījums utml, bet daļai ir arī dziļa sāpe.... Esam pabijuši visur, kur varēja tolaik apgūt dzīves gudrības - pagalms, kojas, zona, armija, psihene, krogs, skatuve u.c., un protams - augstākā mācību iestāde. Pamatā jau visur ceļ godā, slavē inteliģenci - "sabiedrības krējumu". Pārējie ir tāda pelēka masa. Bet tādu ir daudz, arī viņi piedalās valsts dzīvē, arī balso. Es par to, ka sabiedrībā, un, it īpaši jaunajai paaudzei, trūkst informācijas par to, kā ir augusi un bieži vien cīnījusies par izdzīvošanu tā sabiedrības daļa, kas pašlaik klusi dzīvo, maz kur jaucās, tikai ar nopūtu ieklausās un noskatās visā, kas dzirdams un redzams internetos, TV utt. Es labprāt lasītu par to laiku, skatītu filmas, debatētu, raisītu atmiņas. Bet lai viss būtu patiess, balstīts uz faktiem, lai par to varētu diskutēt, bez falša. Arī čekas maisi ir tēma... Mūs vēl ir daudz un varam darboti

Atāls ir paraugvajātais. Jo galu galā piekrita sadarboties ar VDK. Par tiem, kuri nepiekrita sadarboties visi masu mediji klusē. Tādu Latvijā bija pietiekami daudz. Tikai par viņiem neviens, neko nedrīkst zināt. Jo viņi bija nepareizi vajātie. Diemžēl, skumjš fakts.

Besī, ja saka, ka kaut kas no grāmatas ir izņemts! Kas tas vispār ir, ko? Vai baigi vajag arī pēc grāmatas uzrakstīšanas paspīdēt? Es arī zinu, bet neteikšu! Ladas viņš nevarot paņemt! Smiekli pašam nāk, gan jau.

Jau pavasarī izdevu savu atmiņu grāmatu par VDK vajāšanām tepat Latvijā 80.tajos gados. Parasti tās beidzās ar vajātā nāvi (pašnāvība) vai sajukšanu prātā. Man brīnumainā kārtā izdevās palikt dzīvam. Mana grāmata jau ir nonākusi ļoti nopietnu VDK noziegumu pētnieku rokās. Tikai visi masu mediji turpina izlikties, ka tāda Ata Priedīša vispār nav bijis, un arī nekādu grāmatu viņš nav izdevis. Grāmata tika izdota 100 eksemplāros. Tā ir pieejama arī internetā - jau 1000 lejupielādes. Un uzdrošinos apgalvot - es tomēr esmu!

Pazīstu Valdi Atālu. Esam tikušies Tērvetē, bet es neesmu Haralds Sīmanis...:)… Žēl, ka lēģeru laikā Valdim Atālam nesanāca sēdēt kopā ar Juri Ziemeli, Gunāru Astru un citiem, pārliecinātiem disidentiem. Ja tā būtu noticis, Valdim atālam nebūtu pašam, viena jālaužās cauri padomju ideoloģijas "dzeloņdrāšu džungļiem", bet būtu domu biedri un kā jau tas padomju koncentrācijas nometnēs bija - Valdis Atāls būtu lēģeros apguvis tādas zināšanas par kultūru, mākslu, ģeopolitiku, padomju nomenklatūras psiholoģiju un virzību un pārējo, kādas zināšanas nevar iegūt nevienā augstskolā. Visu cieņu Valdim Atālam par to, ka "Lidojošais Vilks" nesalūza!