Nāks 2014. gads, un Latvija būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, notiks Saeimas vēlēšanas, Leonīda Leimaņa filmai Pie bagātās kundzes svinēsim apaļu – 45 gadu – jubileju (pirmizrāde notika Rīgas Kinonamā 1969. gada 8. septembrī). Laiks strauji ritēs un apmulsis stāvēs uz vietas – gluži kā maigās sniegpārsliņas, kas ietin Marģera Zariņa leģendārā filmas valša notis leijerkastnieka melodiju sirsnībā un lēnītēm krīt uz Rīgas XX gadsimta sākuma apbūves – ķieģeļu īres namu – fona. Fotogrāfijas – kā vecinātas sēpijas projekcijas izrādē …bagātā kundze…, ko ar panākumiem tagad izrāda Nacionālā teātra Lielajā zālē. Izrādē, kas atgādina tādu kā sapņainu filmu pēc formas (apburošās kino/teātra skices Zudušo laiku citējot režisore Ināra Slucka turpina sintezēt šīs divas pretišķās – dzīvo teātra un "nedzīvo" kino – mākslas), bet pēc satura šķiet izkāpusi no marksisma mācību grāmatas par šķiru antagonismu jeb, prastāki runājot, – stāsts ir par to, cik netaisna ir dzīve buržuāziskā iekārtā – kamēr nabagiem mirst bērni un bez atelpas sūrgrūši jāstrādā, bagātie iet uz operu, dzer šampanieti, ģērbjas pa smuko (kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa sacerējusi glīti dekoratīvus art deco stila tērpus, kas lieliski iekļaujas izrādes kopējā matēti bēšajā, pērļaini pelēcīgajā vizuālajā stilistikā – kā jau no vecas sudrabaini melnbaltas filmas), bet valdībā, protams, vieni zagļi…
Ahilleja papēdis
Bet ko var gribēt – lai kā mēs pūlētos rakstniekā Andrejā Upītī saskatīt dumpīgu romantiķi, teju "revolūcijas vētrasputna Maksima Gorkija latvisko līdzinieku, viņš ir un paliek primitīvas šķiriskās domāšanas popularizētājs un XX gadsimta literatūras ģikts – sociālistiskā reālisma – tēvs. Tāpēc velti meklēt Upīša agrīnajos darbos (izrādes literārais pamats ir L. Leimaņa scenārijs filmai un tēmas no A. Upīša romāniem Smaidošā lapa, Sieviete, novelēm Pie bagātās kundzes, Numurs kaklā, Ziedi smiltīs, Frīdis u.c.) eksistenciālas skumjas vai citu dekadentu vielu, ko pārdomāt. Un, manuprāt, tieši dramaturģiskais kārnums un didaktiskais primitīvisms ir visādā ziņā tehniski sarežģītās un stilistiski perfekti izturētās izrādes – filmas – Ahilleja papēdis. Jo dīvaināka šī drāmiskās domāšanas nabadzība liekas situācijā, kad izrādei ir veseli divi dramaturgi – režisore Ināra Slucka un Ēriks Vilsons, tandēms, kas tik veikli tika galā ar kinoscenārija adaptēšanu izrādē Zudušo laiku citējot.
Iespējams, libretistus savažojusi bijība pret oriģināliem – gan Upīša prozu, gan Leimaņa filmu. Iespējams, Slucka ar Vilsonu lēmuši saglabāt krietnu atpazīstamības devu, jo daļa publikas tiešām dodas uz Nacionālo teātri salīdzināt – kādi tad šoreiz ir iemīļotie, pat folklorizējušies filmas tēli – inteliģentais ratiņstūmējs Oļģerts Kurmis, šņabīša mīļotājs un korišs Frīdis, spīvā zagle Emma Kārkls un viņas rūpestu māktie vecāki, un satīriskais jaunbagāto Kalnkāju pāris, kurus tik spoži filmā tēloja mūsu klasiķi Eduards Pāvuls, Kārlis Sebris, Līga Liepiņa, Lilija Žvīgule, Rūdolfs Kreicums, Zigrīda Stungure un Luijs Šmits. Pārvarēt slavenas filmas tēla arhetipu – tas tiešām prasa drosmi un enerģiju, un ne visiem jaunajā NT izrādē tās pietiek. Turklāt radīt pilnasinīgu tēla biogrāfiju traucē arī filmizrādes kaleidoskopiski un dinamiski virzītā ainu montāža – bieži vien, tiklīdz izrādē nodibinās kāda "cilvēciskuma saliņa" (Lilijas Dzenes izteiciens), epizožu montāža diktē savu ritmu, kaut arī kopumā rodas laba sajūta, ka izrāde nav gara – nieka divarpus stundu. Noteikti jāuzteic režisores prasme padarīt biežās un tehniski komplicētās ainu pārbūves par izrādes poētisko komponentu, tas ir retums. Scenogrāfa Aigara Ozoliņa būvētā vieglo skatuves "širmīšu" vide kopā ar Ulda Janča filmētā videomateriāla projekcijām ir eleganta.
Bet par to Ahilleja papēdi. Paradoksālā kārtā par interesantākajām …bagātās kundzes… ainām kļūst tās, kur dramaturgi un režisore ignorē gan filmu, gan, iespējams, Upīti. Piemēram, es par lielu veiksmi uzskatu Kalnkājas kundzes (Zane Jančevska) tēla attīstību – nenoniecinot kolorīti grotesko Zigrīdas Stungures tēlu filmā, aktrisei izdevies parādīt Kalnkāju kā prastu latvju bābu, kuras tieksme izrauties no nožēlojamā sociālā statusa un iemantot vīzu "sabiedrības krējuma" kastā tik ļoti atgādina mūslaiku Privātās Dzīves lappušu "kundzes", ka atpazīstamības efekts ir acīmredzams, komisks un pamācošs. Ja runājam par sociālo aktualitāti, Kalnkāja ir spēcīga karikatūra, turklāt bez pārspīlējumiem aktrises darbā.
Nesadraņķēta smeldze
No emocionālajā atmiņā paliekošajām epizodēm jāmin "cilvēciskuma saliņa" ar Ģirta Jakovļeva Kārklu un Līgas Liepiņas Kārklieni. "Saliņa" tā ir arī burtiskā nozīmē – aktieri izkārtoti uz lēni slīdošas platformas, kas labi iekļaujas izrādes dīvainajā somnambuliski līganajā ritmā. Tomēr. Līgas Liepiņas mātē pagaidām dominē viena intonācija – tāds sirsnīgs piktums – uz pasauli un meitu, savukārt Ģirts Jakovļevs, šis ierasti tomēr tik teatrālais aktieris, radījis absolūti organisku, filmisku (psihofizisko nianšu ticamības nozīmē) tēva un mīloša vīra tēlu. Filmā tādu neatrast. Ak jā, ieteiktu režisorei un aktrisei tik ļoti neaizrauties ar veļas mazgāšanas imitāciju, zālē taču nesēž bērni un saprot, ka vešerēšana nav īsta – palagi kā karogi tak karājas sausi. Pie izrādes mikrofiziskās dažādības vēl der piestrādāt. Tāpat kā pie primitīvi organizētajām masu ainām, kas pilda vien ilustratīvā fona funkciju. Pilnīgi bez fantāzijas ir iestudētas dejas (Olga Žitluhina) – vienmuļas un autopilotā. Manuprāt, lieka ir atsauce uz filmā tik izteiksmīgo caurviju tēlu – slimo meitenīti ar kaķīti logā. Pārmēru sentimentālisms, kaut ar traģisku intonāciju, patlaban izskatās kā teatrāls štamps.
Par nenoliedzami emocionālāko izrādes kulmināciju kļūst režisores īpaši sacerētā aina ar punktoto kleitiņu – te teatrāli un kinematogrāfiski vienotā simbiozē saplūst gan vizuālā tēlainība (darbība vispirms notiek uz ekrāna – hrestomātiskā aina ar jauniņo Līgu Liepiņu kā Emmu uz laipas, tad – uz skatuves), gan teātra spēks – Emma pēkšņi multiplicējas – vienas vietā ir desmit! Sirreāls sapnis, kas saprotams ikkatrai sievietei – par nesasniedzamo, to melnpunktoto balto kleitu kā mūžīgās jaunības un romantiskas sievišķības zīmi. Šī turpmāk būs izrādes oriģinālā arhetipiskā aina. Skaistums iet roku rokā ar nesadraņķētu smeldzi un košu banalitāti – graujoši efektīgs triks! Un atkal nākas skumt, ka šādu smeķīgu atkāpju no "normas" (filmas un teksta) izrādē nav vairāk.
Toties ir trekni klišejiska promenāde ar augstākās sabiedrības dāmām elegantos vienas krāsu gammas kostīmos uzskatāmam kontrastam ar Kārklu ģimenes mitekļa pelēcīgo romantiku, kuras zīme ir melni pārsegts bērna līķis Oļģerta Kurmja ratiņos. Kas tā par bērnišķīgo kreisuma kaiti uznākusi izrādes autorei?
Kaut kas dzīvnieciski meitenīgs
Visvairāk nodarbinātie aktieri izrādē ir, saprotams, trīs – Jura Lisnera Frīdis, Normunda Laizāna Kurmis un Ingas Misānes Emma Kārkls. Diemžēl J. Lisnera Frīdim acīmredzami trūkst Kārļa Sebra omulīgās harismas, tomēr arī režisore nav piedāvājusi citkārt spējīgajam aktierim vietā kādu citu "Frīda biogrāfiju", tāpēc viņš uz skatuves pārsvarā atrodas komiskā starpspēļu tipāža līmenī. Un pat nospertā tamborētā sieviešu šalle šim Frīdim nepalīdz. Toties Frīda vietā patiesā skumjā klauna lomu pilda Jurģis Spulenieks – arī krasi atšķirīgā no filmas viesmīļa tēlā. Kaut J. Spuleniekam der atbrīvoties no lēkājoši kumpās gaitas (skatuvisks štamps, kas demonstrē enerģisku citādību), tomēr jaunajam aktierim vareni padodas aina ar dzejoļu deklamēšanu Emmai – tur ir gan naivitāte, gan viltīgums, tāpēc interesanti vērot.
Citādi ir ar galveno, nu tak jau mīlētāju pāri – N. Laizāna Oļģertu un I. Misānes Emmu. Arī starp šiem tēlotājiem retumis, tomēr nodzirksteļo "cilvēciskuma saliņu" vitālā gaisma. Protams, Ingai Misānei pietrūkst Līgas Liepiņas filmas tuvplānu – tumšo acu dzīļu nolemtā fanātisma, kad viņa bodē uzlūko brošiņu vai spītē visiem zogot. Toties Ingā Misānē ir kaut kas dzīvnieciski meitenīgs, netverams nepieradināts naivums, kas robežojas ar muļķību, bet ir tik patiess, ka vilina Normunda Laizāna aplam kārtīgo, taisnprātīgo Oļģertu uz blēdībām un aušībām. Ja Ināra Slucka būtu paplašinājusi patlaban vāri tonēto civilizācijas (Kurmis) un zvēra pirmatnīguma (Emma) konfliktu, iespējams, izrādē dzimtu svaiga dubultā elpa. Potenciāls abiem aktieriem ir. Turklāt reti gadās uz skatuves redzēt vīrieti aktieri, kurš prot skatīties uz pēkšņi attapto mīļoto ar spēcīgu iekāri, tēvišķu atbildības izjūtu un puicisku izbrīnu reizē (aina, kad smuki tērptā Emma ar jaunajām kurpītēm virpuļo Kurmja priekšā).
Noslēgumā atļaujiet izteikties Tautas dzejnieka Raiņa vārsmās: "Ak, lakstīgala, nedziedi/Pie mana loga sērīgi (..)/Man rītu agri jāceļas,/Man saules nau tais istabās,/ Tur putekļi, tur lampas kūp,/Tur lēni mana dzīve drūp." Šis proletariāta rūgto dzīvi atainojošais citāts lai atgādina, ka visi mūsu krietnie nodomi ir māņi, bet ilūzijas par labklājības zemi Latviju patlaban pieder teātra pasaulei. Jo, kā rāda Nacionālā teātra …bagātā kundze… – laiks rit un laiks stāv. Vien sniega kristālu valsis pārvēršas sapņa magmā, pelēkajā substancē, kas nogalina realitāti. Ināras Sluckas izrāde beidzas ar jaunas filmas ainu – uz ekrāna satiekas laimīgie mīlētāji Oļģerts un Emma – Inga un Normunds. Bet tas taču ir tikai kino.
…bagātā kundze… ****
Nacionālā teātra Lielā zāle
ķirmis< NN
jautājums
Latvijas avīzē