Ar izrādi 100% Rīga noslēgusies laikmetīgā teātra programma forte forte, kas Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā ļāva pašu mājās skatīt ievērojamu Eiropas vadošo režisoru izrādes. Pati programma veido savā ziņā gredzenveida kompozīciju, kur viss sākas un beidzas ar mums pašiem. Kā pirmās Rīgā varēja redzēt Alvja Hermaņa ārzemēs tapušās izrādes, savukārt pēdējā programmas notikumā 100% Rīga ar pašu ļaudīm – 100 rīdziniekiem – strādāja slavenā vācu un šveiciešu laikmetīgā teātra apvienība Rimini Protokoll.
Statistikas pārvaldē – ne pirmoreiz
Rīgā Rimini Protokoll mākslinieki Helgarde Hauga, Stefans Kegi un Daniels Vecels viesojušies jau vairākas reizes, turklāt ne tikai veduši šurp jau gatavas izrādes kā, piemēram, Situāciju telpas, kas šī gada oktobrī bija skatāmas forte forte ietvaros, bet radījuši mākslas projektu, izmantojot vietējos resursus. 2005. gadā Rimini Protokoll tagadējās Ārlietu ministrijas ēkas, ko tolaik nesen kā bija pametusi Rīgas dome, tukšajos gaiteņos un kabinetos radīja izrādi/birokrātijas protokolu Cameriga. Jau toreiz "protokolieši" apmeklēja Centrālo statistikas pārvaldi, un šīs iestādes darbam ir liela nozīme izrādes 100% Rīga tapšanā. Tās apkopotie statistikas dati par rīdziniekiem ir izrādes izejas punkts, un Centrālās statistikas pārvaldes vadītāja Aija Žīgure ir pirmā, kas kāpj uz VEF Kultūras pils skatuves, aizsākot 100 rīdzinieku ķēdi, kas atspoguļo pilsētas statistiku pēc pieciem kritērijiem: dzimums, vecums, tautība, pilsētas rajons un mājsaimniecības veids. Citi oficiālās statistikas dati pieejami izrādes programmiņā/ grāmatā, kurā pa informatīvam atvērumam veltīts arī katram izrādes dalībniekam, tādējādi arī pēc izrādes ļaujot paturēt un saglabāt kā sava veida XXI gs. sākuma dokumentu – Rīdzinieku stāstu grāmatiņu.
Pārrāvumi ķēdē
Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa grāmatas ievadā atklāj, ka uzrunājusi Rimini Protokoll veidot izrādi ar rīdziniekiem jau 2008. gadā, kad 100% tapa Berlīnē – toreiz vēl kā vienreizējs pasākums, bez vīzijas lietot šo formulu arī citās pasaules pilsētās. Toreiz mākslinieki atteica, bet tagad Rīga kļuvusi jau par 22. pilsētu, kas piedalījusies šajā projektā, sekojot tādām trīs kontinentu pārstāvēm kā Berlīne, Parīze, Vīne, Londona, Atēnas, Ķelne, Karlsrūe, Cīrihe, Melburna, Oslo, Sandjego, Krakova, Tokija, Korka, Drēzdene, Brisele, Dārvina, Filadelfija, Kvandžu, Amsterdama, Braunšveiga. Līdz ar to projekts ieguvis daudz plašāku mērogu un globālāku statistikas ainu. Jautājums par to, vai atsevišķu pilsētu izrādes kopumā veido kādas abstraktas mūsdienu 100% pilsētas portretu, ir tikpat interesants un strīdīgs kā tas, cik lielā mērā 100 rīdzinieku uz skatuves pārstāv tos kopumā 643 368 pilsētas iedzīvotājus, kas Rīgā reģistrēti 2014. gada sākumā. Kādas ir attiecības starp vispārējiem statistikas datiem un cilvēkiem – indivīdiem, kuru dzīves, kopā liktas, šos datus veido?
Simt izrādes varoņu oficiālo pilsētas statistiku atspoguļo tikai pēc pieciem iepriekš minētajiem kritērijiem. Lai arī, piemēram, Rīgas iedzīvotāju nacionālais sastāvs ir teorētiski zināms un publiskajā telpā arī valodas aspektā manāms, tomēr, kad cits pēc cita izrādes dalībnieki uz skatuves iepazīstina ar sevi, krievu valodas īpatsvars liekas ļoti liels. Dzimuma un vecuma kritēriji ir vizuāli daudz maz precīzi nolasāmi, savukārt mājsaimniecības tips sākotnēji šķiet gan vismazāk redzamais, gan vismazāk būtiskais. Dalībnieki bērni izrādē piedalās kopā ar vecākiem vai vecvecākiem, ir arī vairāki dzīvesbiedru pāri, tomēr lielāko vairākumu cilvēku/procentu uztveru pa vienam.
No izrādes pieteikuma var noprast, ka visi 100 dalībnieki ir cits ar citu saistīti: pirmais uzaicinājis otro, otrais – trešo, trešais – ceturto un tā tālāk, tomēr apraksti liek domāt, ka ķēdē, visticamāk, bijuši vairāki pārrāvumi, lai izveidotu statistikai precīzi atbilstošu modeli. Nešaubos gan, ka pēcāk – jau izrādes mēģinājumu procesā – atklājušās jaunas pazīšanās ķēdes, jo Rīga, kā zināms, ir maza. Izrāde lielā mērā arī ir par to vienu procentu, ko pārstāv indivīds, un šī procenta mijiedarbi ar pārējiem, veidojot lielākas vai mazākas, ciešākas vai formālākas kopienas un saiknes, kamēr tiek sasniegti 100% jeb nosacīts sabiedrības kopums.
Kurš tic citplanētiešiem?
Izrāde īsti sākas tad, kad statistika tiek pārcelta personiskajā – individuālās attieksmes un izvēles – līmenī, aptaujājot pēc objektīvajiem rādītājiem atlasītās 100 rīdzinieku grupas pārstāvjus par katra paradumiem un attieksmi pret dažādiem jautājumiem, aicinot pievienoties vienai no divām – "jā" vai "nē" – grupām. Piecos kritērijos atbilzdami oficiālajai pilsētas statistikai, izrādes dalībnieki turpmāk runā katrs savā balsī.
Jautājumus uzdod izrādes veidotāji, tos uzdod paši izrādes dalībnieki un kādā brīdī arī skatītāju zāles pārstāvji. Tēmu amplitūda ir visai plaša – no tāda jautājuma kā "kurš tic citplanētiešiem?" līdz eksistenciāli būtiskiem jautājumiem, kas skar smagas slimības, nāvi, abortus, atkarību problēmas… Tiek ieskicēti tādi strīdus jautājumi kā karš Ukrainā, geju tiesības un partnerattiecību likums. Atbildes ir gan nopietnas, gan nenopietnas, gan patiesas, gan melīgas. Kad uz jautājumu "cik daudzi no jums nemaksā nodokļus?" apstiprinoši atbild tikai pāris dalībnieku, uz skatuves tiek izslēgtas gaismas, ļaujot visiem atbildēt vēlreiz, tumsā balsojot ar kabatas lukturīšu gaismu.
Statistikas aina radikāli mainās. Šim seko arī citi sensitīvi, vien anonīmi atbildami jautājumi, un daudzie "jā", kas uz tumšās skatuves zaigo kā izrādes dalībnieku iedegto lukturīšu gaisma, raisa pārdomas, cik daudz skeletu mums katram skapī glabājas, cik daudz sāpīga ir katram no mums – vienam no simta vai vienam no 643 368, vai vienam no vairāk nekā septiņiem miljardiem.
100 rīdzinieku, pat fragmentāri iepazīti, ir ļoti atšķirīgi gan individuālā, gan dažādu paralēlu kopienu līmenī. Lielākais subjektīvais ieguvums man, rīdziniecei, izrādē bija siltā kopības sajūta – par spīti piecu un vairāk statistikas kritēriju atšķirībām, mūsos ir daudz vairāk cilvēciskā, vienojošā un citam citu saprotošā.