Izrādes Filumena Marturano recenzija. Baisi štampi un jūtu plēšana

30. maija izrāde kopumā patika. Lai gan sākumā grūti bija uztvert, par ko sašutis klaigā E. Dombrovska varonis, tomēr drīz vien pieradu pie izrādes ritma. Diemžēl to krietni bojāja kalpones Lučijas pārspīlēta tipināšana. L. Jerumas šuvēja pārāk kopēja pirms daudziem gadiem Ivetas Braunas tēloto “šneiderieni" Zāru no “Silmačiem". Nu visumā izdevusies MELODRĀMA. Patika skatuves iekārtojums un tērpi, izņemot L. Leščinska apģērbu. Vai cienījama senjora nama kalpotājam jātērpjas tik nabadzīgi?

Kā saprotu žanru- traģikomēdija? Aiz šķietami uzjautrinoša sižeta, savstarpējām attiecībām, notikumiem, liktens un savas gribas pavērsieniem slēpta pamatīga drāma, pat traģēdija. Žanrs tiek uzskatīts kā viens no visgrūtākajiem, jo māksliniekiem jārada kāds trešais tēls, kurā apvienojas gan traģiskais, gan komiskais. Traģikomēdija,tāpat kā satīra, latviešu teātrī ir rets viesis. Šis žanrs prasa īpašu sagatavotību un īpašu talanta iezīmi-prasmi balansēt uz robežas, ko veido divu žanru sajaukums.Tā sakot, ar vienu aci jāraud, ar otru jāsmej- jāapliecina attēlotā cilvēka vitalitāte, spēja uzveikt dzīves uzliktos izaicinājumus. Kā īpaši veiksmīga, spoža šī žanra pārstāve latviešu teātra vēsturē savlaik izvirzījās, piemēram, Elza Radziņa ( E. de Filipo Filumena A. Jaunušana rež.- 1958.,. I.Erkēņa "Kaķu spēle- 1973. M.Kublinska rež.). "Filumena Marturano" NT tika iestudēta arī ap 2000. gadu ( M. Kublinska režijā), bet veiksmi nepiedzīvoja. Traģikomēdijas žanram, iespējams, varētu piepulcināt M.Kublinska iestudēto A. Millera " Ceļojošā komija galu"- 1988. ar Rūdolfu Plēpi un Lolitu Cauku galvenajās lomās. DT 1964. gadā iestudējis E. De Filipo "Kad meliem garas kājas", kur uzmirdzēja Valentīna Skulmes, Ēvalda Valtera, Emīlijas Bērziņas, Rutas Šleieres talanti.( V. Vecumnieces režija.) Minu tikai dažus piemērus (daudz jau viņu arī nav), lai atgādinātu, ka traģikomēdija uz mūsu skatuvēm bijusi rets viesis. Tādēļ vēlos pateikt, ka izrādes recenzēšanu vajadzēja atlikt uz vēlāku laiku, kad aktieri būs iejutušies neparastajā žanrā, ārkārtas gadījumā mēs taču varētu arī nedaudz nogaidīt, pirms dalām to "upuri" pa sastāvdaļām. Domāju, ir iespējams, ka spēle vērsīsies uz labu, ja pat H. Verhoustinska paredz izrādei ilgu mūžu. Vai arī tas domāts, ka zālē joprojām sēdēs stulbie skatītāji? Liepājnieki, turieties, nebīstieties ne nieka, varbūt, ka uzvara jūs gaida priekšdienāa!

Jā, protams, viss centra jau ir Rīga. Tieši tāds viedoklis ir provinciāls.

Piekrītu it visam! Lasot provinciālo žurnālistu slavinājumus, jau likās, ka no teātra vairs neko nesaprotu. Un vēl, viela pārdomām- kā un par ko pie mums piešķir nominācijas!!!