Droši vien neesmu vienīgā, kam grūti skatīties Aleksandra Morfova iestudēto Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ar iepriekšējas pieredzes neaizmiglotu skatu. Miloša Formana filma pati ir kā elektrošoks, un tādi nospiedumi prātā un sirdī nepazūd. Tad nāca Māras Ķimeles iestudējums Valmieras teātrī ar Aigaru Vilimu, kurš Makmērfija lomā varēja stāties līdzās Džekam Nikolsonam. Tāpēc man nebija viegli pieņemt, ka Dzeguzes ligzda var būt arī par kaut ko citu, ne tikai par sacelšanos pret dzelzs sistēmu. Un stāsts tāpēc nav mazāk baiss.
Dārzeņu debesis
Šis ir otrais režisora Aleksandra Morfova iestudējums Dailes teātrī, un viņš acīmredzot ir novērtējis tā priekšrocības un trūkumus. Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu ir vērienīgs inscenējums, kas – sadarbībā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un horeogrāfi Ingu Krasovsku – aptver visu milzīgās skatuves telpu un ne tikai to. Skatuves priekšplānā ir spožas gaismas pielieta gladiatoru/pacientu arēna: tur notiek viņu cīņas, labprātīga ļaušanās un ļaunprātīga dalība publiskajās eksekūcijās. Dibenplānā ir ceļš uz kādu citu, draudīgu pasauli, uz turieni aizved grēkojušos, no turienes atved nomierinātos, un vēl dziļāk ir melns tukšums – ārpasaule. Taču ir arī otrais stāvs – dīvainas debesis, kurās dzīvojas tie, kam atņemta viņu patība, – lobotomiju pārcietušie "dārzeņi". Nekādas labās debesis tās nav, jo ik pa brīdim no turienes atskan necilvēcīgi – kādi gan vēl? – kliedzieni. Morfovs iestudējis izrādi kā spilgtu un individualizētu raksturu kopumu, kurā katrs savā ziņā ir galvenais varonis, vienlaikus kā ar smalku stikla sienu šķirts no pārējiem. Jo tā nu reiz ir Dailes teātra savdabība – kopš laika gala tajā strādā izcili mākslinieki, kuri var veidot solistu kopumu, taču ansambli – tikai retu reizi.
Dūju pārvēršanās
Režisors pats arī dramatizējis Kena Kīzija romānu un uzmanīgi pārbīdījis darbības asi – galvenais konflikts vairs nav starp huligānu Makmērfiju (Artūrs Skrastiņš) un virsmāsu Rečidu (Ilze Ķuzule-Skrastiņa). Notiesātais Makmērfijs ir saglabājis antagonista jeb pretņa lomu, savukārt protagonisti nu ir visi tie, kas no brīva prāta paslēpušies savās fobijās un mānijās, aizbēguši no pasaules uz trakomāju. Makmērfijs necīnās pret māsu Rečidu kā vardarbīgas sistēmas personificējumu. Viņš cīnās par saviem neprāta brāļiem, kuru labprātīgā iesaistīšanās ir šādu sistēmu padarījusi leģitīmu un iedarbīgu. Jo baisākais izrādē nav vis Rečidas psihoterapijas seansi, bet tas baiļu un maziskuma izsauktais entuziasms, ar kuru visi metas virsū izvēlētajam upurim. Šajos brīžos viņi atgādina dūjas – biklos dieva putniņus, kas spēj noknābāt sev līdzīgo līdz nāvei.
Režisora veidotajos apstākļos spēcīgie Dailes aktieri rāda augstu klasi. Ikviena "dūja" ir atsevišķa stāsta vērta. Jura Strengas Raklijs, kurš ar divām frāzēm – "es esmu noguris, es esmu ļoti noguris" – spēj izteikt visu: no pazemojuma par personāla sarīkoto dzimšanas dienu līdz entuziasmam kopējā ballītē. Gunāra Placēna klusējošais Pulkvedis ratiņkrēslā, tik lietišķs un profesionāls, kad atradis sev piemērotu nodarbošanos Rečidas stikla būrī. Āra Rozentāla izbijušais dakteris – no šīs pašas iestādes varbūt –, kurš ar savām diagnozēm un zāļu nosaukumiem mokoši grib pateikt kaut ko pavisam citu. Jura Kalniņa piromāns Skenlons, kurš pakāpeniski lauž sevī kādas iekšējās barjeras. Laura Subatnieka dubultnieku nomocītais Martīni. Ģirta Ķestera intelektuālis Hārdings, kurš aiz miera un pašpārliecinātības slēpj griezīgas stikla šķembas – atliek Rečidai tikai paraustīt viņa masku. Jura Bartkeviča Čezviks, kurš neprātīgi grib pārspēt bailes pats no saviem principiem, vienlaikus tiecas izslieties un palikt nemanāms, līdz beidzot, histēriskā drosmē izkliedzis visu domas par Rečidu, izpelnās elektrošoku kā ordeni. Tomēr pamazām vien par izrādes traģisko varoni kļūst Laura Dzelzīša Billijs. Ir bauda vērot, kā aktieris pamato nianses, kā no šķietamiem sīkumiem audzē tēlu ar pagātni un raksturu, cik smalkjūtīgi atklāj viņa mokošo stostīšanos – vienlaikus paturot vērā, ka teksts skatītājiem ir jāsaprot līdz pēdējam vārdam, – un tās pārvarēšanu. Čezviks un Billijs ir tie, kuru pārvēršanos vērojot kļūst par viņiem bail.
Celies un ej!
Vispār šai izrādei, neskatoties uz aktierdarbiem, telpas izmantojumu un stāstu, piemīt kāds grūti formulējams… nē, ne vieglums, bet atvieglinājums. Tā, it kā ikreiz, kad piezogas ļaunas nojautas, kāds pačukstētu – tikai nesagruzies, nav nemaz tik traki!
Turklāt šajā atvieglinājumā ir mazinājusies galveno varoņu – Makmērfija, Rečidas un Bromdena (Kaspars Bindemanis) – nozīme. Vai – gluži otrādi – viņus mazāk svarīgus padarījusi dramatiskās ass novirzīšana. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Rečida ir jauna, daiļa, valkā visnotaļ erotisku veļu, un, izņemot slimīgu interesi par pacientu slēptajām dziņām, viņā nav nekā varmācīga, un kārtība, ko viņa tiecas uzturēt pēc savas saprašanas, jau ir tieši tas, pēc kā tiekušās dūjas.
Makmērfijs ir hiperaktīvs līdz ņirboņai acīs, izļodzītām pašpuikas kustībām, tēlam piemīt – līdz smalkākajām niansēm izstrādāta – ārējā forma. Artūrs Skrastiņš ir superprofesionālis, kuram nav neiespējamu lomu. Tieši tāpēc dīvaina ir šī ārpusība – it kā formā paša aktiera nemaz nebūtu. Vai arī viņa klātbūtne jūtama īsos brītiņos – mierinot kādu no pacientiem, uzzinot, ka palikšana te viņam ir uz mūžu, sarunājoties ar Bromdenu. Iespējams, Mērfijs nekļūst par traģisko varoni arī tāpēc, ka līdz ar sarīkoto Billija nevainības zaudēšanas ballīti, kurā visi kļūst par tiem, kas vēlētos būt, viņa misija ir beigusies.
Neizprotama man ir režisora un dramatizējuma autora izvēle padarīt Bromdenu pļāpīgu. Kaspars Bindemanis ir pieredzējis un kolorīts skatuves mākslinieks, tomēr aktieris viņš nav. Monumentāls un noslēpumains, kamēr tikai klusuciešot eksistē izrādes telpā, viņš ļoti zaudē, sācis runāt. Teksta ir tik negaidīti daudz, ka tēlotājam jāsāk to interpretēt, izspēlēt, un tā nav viņa stiprā puse. Pagarā monologā izstāstījis lobotomētajam Makmērfijam jaunumus, Bromdens izvērstā un diezgan naturālistiskā etīdē viņu nosmacē un pats aizlaižas pa logu. Šādā finālā diemžēl izčākst puse no izrādes iespaida.
Un patiesībā īstais fināls jau ir bijis – ballīte ar īstas dzīves garšu un tai sekojošā Billija pašnāvība. Pēdējās pārdesmit minūtes tikai mazina Makmērfija paveikto – viņš panācis, ka cilvēki izslejas un vismaz tobrīd ir gatavi iziet dzīvē.
Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu
Režisors Aleksandrs Morfovs
Dailes teātra Lielajā zālē
Nākamā izrāde 7. maijā plkst. 19
edis
!
maita