Kādu brīdi pirms sezonas sākuma pieteiktā Dailes teātra iecere veidot amerikāņu dramaturga Edvarda Olbija lugas Kam no Vilka kundzes bail? iestudējumu Toma Treiņa režijā intriģēja ar aktieru sastāvu: no četriem tikai Ivars Auziņš ir teātra štatā, pieaicināto vidū ir šai teātrī savulaik strādājusī Agnese Zeltiņa, brīvmākslinieks Andris Bulis un šopavasar Kultūras akadēmiju pabeigusī Elīna Avotiņa. Teātris arī nedaudz norobežojies no atbildības par rezultātu, iekļaujot iestudējumu radošo meklējumu ciklā Brīva skatuve.
Meitenītes un puisīši
Režisora piedāvātie spēles noteikumi ir pieaugušo iecelšana bērnu pasaulē, faktiski rotaļlaukumā, kurā ar savstarpēju teroru nodarbojas divi pāri bērnišķīgā apģērbā – puišiem īsbikses, meitenēm kleitiņas. Nežēlīgo savstarpējo attiecību iemesls ir bērnu trūkums abās ģimenēs: vienā – nevarēšanas, otrā – negribēšanas dēļ. Tādējādi jautrie senu animācijas filmu iestarpinājumi, kuros bēbīši slīd pa konveijera lenti, kļūst teju par dramatisku komentāru galvenajai izrādes varoņu problēmai.
Izrādes pārnešana spēles estētikā, no vienas puses, atbrīvo režisoru, no otras – izslēdz iespēju pārlieku ieslīgt psiholoģiskā teātra smalkumos, jo izvēlētā estētika prasa ritmu, ātru reakciju un neaizraušanos ar ciešanām, kas izrādei lielā mērā nāk par labu. Slēdzot Olbija lugu šādi, dramaturga veikums, īpaši pirmajā cēlienā, tiek nolasīts izteikti absurda atslēgā. Olbijs ir absurda meistars, tiesa, šai lugā varbūt ne tik izkāpinātā formā kā savulaik Valmieras teātrī rādītajā Amerikāņu sapnī. Martas un Džordža dialogi brīžiem atgādina sarunu viņiem vien saprotamā zīmju sistēmā. Savukārt manipulācijas ar otru pāri abi lauleņi izmanto savstarpējo attiecību kārtošanai, un Niks ar savu Dārgumu izrādās ideāli mērķi. Dramaturgs skatās uz pasauli bez ilūzijām, un te nav pozitīvo varoņu, bet ir ciniķi un naivuļi.
Iespējams, Toms Treinis varēja iet vēl tālāk episkā teātra virzienā, pilnībā noārdot ceturto sienu un padarot spēli visaptverošu. Tas ļautu atraisīt īpaši jau otrā pāra potenciālu, jo pašlaik vēl notiek svārstīšanās starp reālpsiholoģiju un neslēptu teatrālismu. Režisors raugās, lai temporitms būtu aktīvs, taču brīžiem noderētu lielāki kontrasti, kādi ritma atkritieni, lai izvairītos no zināmas vienmuļības. Aktieri iztur kamerzāles spēles noteikumus, atrodoties tuvplānā. Nepieciešamība nemitīgi nodarbināt sevi ar visādiem objektiem un aksesuāriem reizē atvieglo un sarežģī uzdevumu, jo simbolu dāsnais izmantojums pārblīvē iestudējuma semiotisko telpu.
Skatītājs vairāk vai mazāk apzināti sāk gaidīt, kas tad nu atkal būs – sākot no tik vienkārši nolasāmām darbībām kā krēsla kājas nozāģēšana un beidzot ar tēliem, par kuru obligātumu varētu diskutēt. Visdrīzāk tā ir nevis režisora neuzticēšanās aktieriem, bet pašam sev, mēģinot demonstrēt izdomu. Šajā ziņā Kam no Vilka kundzes bail? principiāli atšķiras no Spēlmaņu nakts balvai nominētās izrādes Zilā, kurā galvenais uzsvars likts uz aktierspēli ļoti lakoniskā vidē.
Iespējas aktieriem
Skatoties uz Ivara Auziņa un Agneses Zeltiņas saspēli, nevar nejautāt, cik lielā mērā režisors ir ņēmis vērā kontekstu, proti, aktieri savulaik ir spēlējuši Romeo un Džuljetu – tālajā 1994. gadā, kad, ja ticam avotiem, pasaulē nāca Toms Treinis, kurš tādējādi šo izrādi nekā nevar būt redzējis. Tomēr šādas zināšanas negaidīti paver ceļu tēlu interpretācijai – izpratnei par to, ka Marta un Džordžs jaunībā viens otru ir ārkārtīgi mīlējuši. Vēl vairāk – tajā, kā Agnese Zeltiņa spēlē Martu, jūtami šīs varones centieni uzsvērt savu skarbumu, pastiprināti vaikstoties, taču tā viņa slēpj savu vājumu, precīzāk sakot, maigumu, kurš nekur nav pazudis, tikai konkrētajā situācijā tā ir greznība, kuru nevar atļauties.
Agnesei Zeltiņai Martas loma ir principiāla atgriešanās nopietni ņemamā repertuārā, kas beidzot kompensē neērtības sajūtu kopš Milēdijas laikiem, kad aktrise bija padarīta smieklīga, režisoram nostādot viņu neveiklās mizanscēnās. Martas loma nav viscaur nevainojama, tomēr tas ir dzīvs un uzmanību piesaistošs darbs kamerzāles tuvplānā. Manis redzētajā izrādē Ivars Auziņš "iesila" pakāpeniski, taču otrajā cēlienā jau tieši viņa Džordžs kļuva par izrādes dzinējspēku. Andra Buļa parādīšanās karjerista Nika lomā apliecina aktiera spējas tikt galā ar gana piņķerīgu repertuāru, radot izlutināta "bučmūlīša" tipāžu, kurš ne pārāk veiksmīgi slēpj savu nedrošību augstskolas vidē, kur aiz intelektuāļu briļļu stikliem slēpjas dzelžains aprēķins. Elīnas Avotiņas Dārgums ir loma, kurā aktrise akcentē savas varones naivumu un aprobežotību, taču šāds "mīļdzīvnieka" tipāžs nav gana aizraujošs, lai noturētu uzmanību visu izrādes laiku. Dārgums ir ideāls upuris, kas gandrīz vai uzprasās uz nepatikšanām, īpaši, ja trāpās tādā kompānijā kā Marta un Džordžs.
Režisors pirms izrādes sniegtajā intervijā Tomam Treibergam, kas lasāma teātra mājaslapā, arī atklājis, ka dekorācijas un kostīmi ņemti un pārveidoti no teātrī esošajiem krājumiem. Pamela Butāne izveidojusi askētisku telpu ar gaišzilu sienu, uz kuras projicē ainu nosaukumus, bet aiz tās atrodas pasaule, no kuras skatītāju priekšā iznirst daudzi priekšmeti un interjera elementi, ieskaitot gaišzilus lauvas un papjēmašē arbūzus. Brīžiem šī estētika nospēlē ļoti precīzi, piemēram, otrā cēliena sākumā, kad Džordžs ieslodzījis Niku zem apgāztas vanniņas un izmanto situāciju, viņu atmaskojot. Nikam tādējādi nav pilnīgi nekādu iespēju aizkavēt Džordža nolūkus.
Kam no Vilka kundzes bail? ir izrāde, kas raisa interesi par režisora Toma Treiņa nākamajiem darbiem. Katrā ziņā viņš ir cilvēks, kam ir dūša ķerties pie sarežģīta materiāla un spējas tikt ar to galā – ja ne nevainojami, tad cienījami.
Kam no Vilka kundzes bail?
Dailes teātra Kamerzālē
30.XI plkst. 19, 17.XII plkst. 15, 19.XII plkst. 19
Vija