Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Izrādes Karalis Līrs recenzija. Šekspīra Ledus valstība

Karaļa Līra jauniestudējumam Rīgas Krievu teātrī trūkst dzīvīguma un patiesu emociju

Klusums, kāds valdīja skatītāju zālē, un enerģija, ar kādu pirmizrādes publika aplaudējot rāvās kājās, liecina, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra skatītājs šādu izrādi bija gaidījis, jūtas bagātinājies un pateicīgs. Dodot zaļo gaismu režisora Viestura Kairiša iecerei, teātris apliecina atvērtību Latvijas režisoru iesaistīšanai iestudējumu veidošanā (šosezon te veiksmīgi strādājis arī Elmārs Seņkovs) un ieinteresētību radīt iestudējumus, kas skatāmi nevis kaut kādā atsevišķā, tikai šim teātrim raksturīgā zīmju sistēmā, bet Latvijas teātra tendenču kontekstā.

Cita lieta, ka pastāv plaisa starp paša teātra mākslinieku sociālajos tīklos sacelto priecīgo ažiotāžu un to, ko redzam uz skatuves. Jā, tas ir profesionāls darbs, ir panākts vienots ansamblis, ir dota iespēja Jakovam Rafalsonam nospēlēt būtisku lomu viņa karjerā. Taču brīžiem, skatoties iestudējumu, liekas, ka tā lielākā vērtība ir iespēja dzirdēt Borisa Pasternaka izcilo tulkojumu, tekstu, kam piemīt enerģētika arī tad, kad uz skatuves tās trūkst.

Viedais rēgs

Trīs vienādas gleznu reprodukcijas – Kloda Lorēna ainavas ar milzīgiem cipariem, kas apzīmē sadalāmās valsts daļas. Tāds ir scenogrāfa Reiņa Dzudzilo dotais starta punkts, un vēlāk, kad audekli krīt, atsedzas baltas muzeja sienas un zaļā izeju apzīmējošā plāksnīte virs vienīgajām durvīm. Ar durvju izmēru scenogrāfs vēlāk spēlēsies, bet izejas zīmīte brīžiem mirgos kā uguntiņa tālumā – tikai izejas jau nav. Ceļš jānoiet katram līdz galam.

Izrādes forma ir nevainojama, taču kļūst par šīs koncepcijas klupšanas akmeni – lai iekļautos formā, aktieri pārvēršas par šaha figūrām, kas veic uzdevumus konkrētā zīmējumā. Taču dzīvības šajā pasaulē nav. Šekspīra sižetā plosās kaislības, bet neredzamā siena starp skatuvi un zāli neizkūst. Aktierspēles apvaldītība ļauj veidot vienotu ansambļa izjūtu, bet viņu radītie tēli nav dzīvi cilvēki pat tad, ja, iekožot rokā, plūst asinis. Ir varoņi, kuru leļļu daba akcentēta tik uzsvērti, ka, piemēram, Maksima Busela Osvalds soļo kā sargkareivis, augstu cilājot kājas (aktierim šajā sezonā ir visai savdabīgi uzdevumi – Mēdejā vicināt karodziņus, Karalī Līrā – sist bundziņas).

Lomu zīmējumi ir interesanti tieši šai teorētiskajā līmenī. Piemēram, varas un ietekmes saistība ar apģērbu. Kordēlijai krītot nežēlastībā, Gonerila un Regana kā vārnas metas viņai virsū un norauj apģērbu, atstājot māsu trīcam apakškreklā. Jo tuvāk izrādes beigām, jo pašām māsām apģērba kļūst arvien mazāk. Savukārt Glostera ārlaulības dēls Edmonds, kurš izrādes sākumā kā muzeja eksponāts sastindzis gluži kails, pakāpeniski «pieaudzē» sev goda kārtu, un kravates sasiešana apzīmogo viņa statusa galīgo nostiprināšanos.

Izrāde acīmredzot apzināti veidota, lai neatbildētu uz jautājumiem, kāpēc notiek tas, kas notiek. Sākusies ar rituāla iezīmēm, kad pie mātes līķa māsas ar glaimiem izprasa no tēva labākos zemesgabalus, notikumu gaita nenovēršami virzās uz likteņa nolikto finālu. Sākotnēji nevainīgie meitu un tēva konflikti par svītas lielumu un uzvedību un tālākā attīstība līdz viņa pilnīgai izdzīšanai saasinās pakāpeniski. Taču, salīdzinot ar oriģinālu, Kairiša versijā būtiski ir transformēta sirdsapziņas, proti, ksta loma. Izrādē šos brīžam asos tekstus izrunā mirušās sievas gars, kuru dzird un redz tikai Līrs. Gaļina Rosijska, tērpusies melnā kleitā ar šķidrautu, ksta zobgalības izsaka apcerīgi gurdenā tonī, turklāt mikrofonā, kam pēc ieceres laikam taču jāakcentē, ka runā gars.

Bez negaisa

Režisors vairākkārt pirms izrādes uzsvēris, ka iestudē izrādi par cilvēces aklību, taču atsakās no tās autora akcentētās robežšķirtnes, kas daudz ko saliek pa vietām un kas bieži vien iestudējumos kļūst par būtiskāko emocionālā kāpinājuma punktu. Runa ir par negaisa ainu, kura nezinātājam izrādē var paiet garām, jo nekādi netiek akcentēta. Šādā scenogrāfijas ierāmējumā, protams, nav iespējams butaforisks vētras risinājums, taču režisora izvēle to neatrisināt nekādā veidā arī ir diskutabla.

Jakova Rafalsona darbs titullomā ir nopietns, un aktieris pārliecinoši raida tekstu zālē. Taču īstu apskaidrības, patiesības un cilvēcības mirkli Līram režisors atvēl tikai pašās beigās, kad tēvs pie mirušās meitas ķermeņa ieskatās zālē un rodas sajūta, ka skatiens trāpa katru skatītāju. Savukārt viesaktieris Gundars Āboliņš Glostera lomā lielā mērā cenšas turēties ansamblī un spēlē, varbūt pat par daudz valdot sava varoņa emocijas. Saprast, kas īsti notiek ar Glosteru un kāpēc viņš tik viegli ļaujas apmānīties, ir grūti. Kirila Zaiceva darbs Edmonda lomā ir godprātīgs, un savā līdzšinējā karjerā viņš nospēlē labāko lomu, tomēr emociju izpausmēs ļoti jūtams pieredzes trūkums. Tās vairāk ir Aleksandram Maļikovam kā Edgaram, taču arī viņa tēlojums neatbild uz jautājumu, kāpēc Edmonda meli tik ļoti viegli sasniedz mērķi.

No meitām pārliecinošāko iespaidu atstāj Danas Čerņecovas Regana – vijīgā sadiste ar dzelžainu apņēmību. Jekaterinas Frolovas Gonerilā akcentēta viņas seksuālā nepiesātinātība, bet Janas Ļisovas Kordēlija veic lugā ierakstītās funkcijas – ir piemīlīga un godīga, bet, kā tas bieži gadās, lielā mērā paliek māsu ēnā. Diemžēl tikai patētiskas teksta runāšanas līmenī paliek Leonīda Lenca Kents, kaut gan aktierim ir daudz jaudīgāks dramatiskais potenciāls.

Apzināta režisora izvēle ir izrādes nesteidzīgums. Skanot Artura Maskata mūzikai, kas brīžam izdziedāta eņģeliskās balsīs, pirmais cēliens rit stundu un piecdesmit minūšu, bet izrādes kopgarums ir ceturksni virs trim stundām. Tas no skatītāja prasa dzelžainu koncentrēšanos. Taču efekts, kāds tiek sasniegts, ir gluži pretējs tam, par ko intervijā pirms pirmizrādes runāja Jakovs Rafalsons. Viņš minēja metaforu par caurumu dedzināšanu, fokusējot saules starus ar palielināmo stiklu. Tas, kas sanācis, drīzāk ir sasaldēšana. Pasaule, kurā dzīvo Šekspīra varoņi, ir ledaini auksta, tajā nav jūtu. Un mazā siltuma saliņa Kordēlija nav spējīga piesildīt ēku ar bezkaislīgi baltajām sienām.

Karalis Līrs

Režisors Viesturs Kairišs

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī 26.V, 11.VI plkst. 19

Top komentāri

Inese, skatītāja
I
Kāpēc uzsver, ka izrāde ir par aklumu un uzticēšanos? Tā ir arī morāls atgādinājums, ka nedrīkst darīt sliktu, vienkārši nedrīkst. Āboliņš ir izcils šajā izrādē! Viņu jāskatās kā mākslas darbu Āboliņa dēļ vien!
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
No foto un videorullīšiem dvesmo tāda kā Spānijas inkvizīcijas laiku noskaņa... Melni kostīmi ar baltām mežģīņu apkaklītēm. Bet nu - IDEJAS nevar iestudēt; iestudēt var tikai cilvēciskas attiecības. Konkrētas cilvēciskas attiecības. Un "Līrs" ir viena no vispateicīgākajām Šekspīra lugām cilvēcisku attiecību risināšanai.
Man patika
M
Man patika, izrāde laba. Ļoti labs Rafaļsons un Gundars Āboliņš, kurš izrādē ienes siltumu. Reti skatos traģēdijas.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja