Neatkarīgie projekti izkustina no rutīnas gan skatītājus, gan aktierus. Iespēja redzēt uz vienas skatuves lietuviešu aktieri Gīti Ivanausku, Jaunā Rīgas teātra zvaigzni Gunu Zariņu un Rīgas Krievu teātra aktieri Aleksandru Maļikovu ir vilinoša tieši tāpēc, ka īsti nav priekšstata, kas un kā notiks.
Režisores Ļeras Surkovas vārds pie mums ir pazīstams vairāk saistībā ar darbiem teātrī Dirty Deal – gan ar Georgija Surkova iestudēto izrādi Marina Cvetajeva (2013), kurā Ļera (pilnā vārdā Valērija) atveidoja galveno lomu partnerībā ar Antu Aizupi, gan ar brāļa un māsas Surkovu kopīgi iestudēto darbu Savā vietā (2014), kas bija mēģinājums strādāt Verbatim tehnikā. Dramaturģiskā materiāla autors bija Ivo Briedis. Režisore ir sadarbojusies arī ar Daugavpils teātra festivālu Telpa – Daugavpils. Viņa iestudējusi vairākas izrādes Krievijas teātros, arī Teatr.doc, Vsevoloda Meierholda teātra centrā, Gogoļa centrā, Tagankas teātrī.
Zibsnīgie mirkļi
Dramaturgs Mihails Durņenkovs, kura luga Maģijas atslēgas ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā (tajā spēlē arī Aleksandrs Maļikovs), radījis īsus skečus, ainiņas no dzīves, cenšoties iespējami plaši aptvert dažādas mūsdienu cilvēka eksistences šķautnes. Spektrs ir diezgan plašs, bet daļa no ainām saturiski mākslā jau ne reizi vien ir apspēlētas un ne ar ko īpaši daudz jauna tematikas robežās nepapildina. Šādas kaleidoskopisku stāstu virknes sastopamas arī Latvijas teātros, piemēram, esam skatījušies vairāku Žoela Pomrā lugu iestudējumus, pēc līdzīga principa veidota arī Krievu teātra izrāde Gandrīzlaime, kurā izmantotas divas Džona Kariani lugas.
Tas pats sakāms par jaunās izrādes Karš vēl nav sācies formu – lielformāta projekcijas ar monologus runājošu aktieru sejām, zibenīga pārtapšana no viena tēla otrā – tas viss ir cienījamā līmenī, bet tie ir jau citu režisoru aprobēti paņēmieni, kas šajā gadījumā salikti kopā. Scenogrāfes Māras Brokas askētiskais skatuves noformējums no iepirkumu groziem un plastmasas taras kastēm ir tik viegli transformējams un vizuāli neitrāls, ka top skaidrs – galvenais uzsvars ir uz aktierdarbiem. Emocionālo pastiprinājumu veiksmīgi nodrošina Oļas Krikovas skaņu dizains, kurā ietilpst arī pianista Riharda Plešanova izpildījums uz skatuves.
Izrādes prologā aktieri diezgan ilgi sauc dažādus priekšmetus – te, kā norādīts programmiņā, izmantoti izstādes Atmiņu laboratorija un projekta Ar ko sākas dzimtene dalībnieku un skatītāju veidotie lietu saraksti. Asociāciju ķēdes katram skatītājam veidojas savas. Taču pie šāda paņēmiena izrādes dalībnieki vēlāk neatgriežas, seko vairāk vai mazāk reālistiskas ainas. Dramaturgs ir centies līdzsvarot smieklīgo ar skumjo, reālistisko ar pārspīlēti izkāpināto.
Monologs par klavierēm
Trīs aktieri spēlē mazliet atšķirīgi. Guna Zariņa, kura latviešu teātrī ienāca tieši kā spoža pārtapšanas meistare Viestura Kairiša izrādē Tunelis, šoreiz vairāk koncentrējas uz savu varoņu emocijām, nevis spilgtām ārējām izpausmēm. Izrādes kulminācija ir viņas runātais monologs par klavierēm, kurā aizejošās inteliģences paaudzes pārstāve cenšas atriebties "jaunajiem barbariem", kas padarījuši neizturamu viņas ikdienu, ar gluži barbariskiem cīņas paņēmieniem.
Gītis Ivanausks spēlē ekspresīvāk, ārišķīgāk, skaļāk. Izrādes noslēdzošajā novelē Dienasgrāmata viņš rada absolūti atbaidoša varmākas tēlu, kuram seksuālu baudu sagādā sievietes pazemošana. Izvēle ir konceptuāla – tātad izrādes veidotāji vēlas, lai skatītājs no zāles aizietu satricināts, izsists no komforta. Aleksandram Maļikovam ir atvēlēti otrā plāna uzdevumi, taču ir arī sologājieni, piemēram, monologs par smēķēšanas atmešanu (pēc tā skatītājs mulsi secina, ka galvenais jautājums – vai varonis atrod pazudušo bērnu – tā arī netiek atbildēts) un datorspēļu fanātiķa pusaudža loma, kurā aktieris biedējoši atveido faktiski dzīvu robotu.
Jāatzīst, ka dažām ainām, kurās pēc ieceres skatītājam vajadzētu emocionāli just empātiju, traucē situācijas pārāk lielais tipiskums un pat klišejiskums, kas rada didaktisku efektu, – tas notiek ainā, kurā pie vecākiem atbraukušais dēls neveikli mēģina saīsināt savu uzturēšanās laiku un atklājas, ka viņš ir centies savu klāt nebūšanu kompensēt, uzbūvējot sirmgalvjiem māju. Situācija ir tipiska, taču tai trūkst individualitātes, kaut kā tāda, kas šādu stāstu padarītu par atmiņā paliekošu.
Mihaila Durņenkova lugā ir arī pilnīgi pretējas ievirzes ainas – izkāpināti groteskā manierē, kur varam runāt par teju sirreālu grotesku, kā baseina epizodē, kurā vīrs vaino pilnīgi svešu cilvēku savas sievas seksuālā izmantošanā šī vīrieša iztēlē, un vēlāk arī sieva iesaistās absurdajā stāstā. Vai epizodē Vienīgā, kurā vīrieša kaislībai pret sievieti ir fanātisks raksturs. Sirreālas groteskas elementi jūtami arī epizodē Robots, kurā autors atstāj skatītāja ziņā izprast, kas īsti tikko notika visu acu priekšā.
Karš vēl nav sācies – vēsta izrādes nosaukums, kas paver plašu interpretāciju lauku. Cilvēkam pret cilvēku. Vīrietim pret sievieti. Pagātnei pret tagadni. Tagadnei pret nākotni. Bet vai tad šie kari nenotiek diendienā? Izrāde ir veidota tā, ka to var rādīt arī telpās ar samērā ierobežotām skatuves iespējām. Taču festivāla formātu, manuprāt, tā īsti nesasniedz. Gribas piekrist teātra zinātniecei Ievai Strukai, kura Latvijas TV kultūras ziņām atzina, ka aktieri ir pārāki par materiālu. Protams, viņiem ir ko spēlēt arī šādā kaleidoskopiskā darbā.
Vēl tehniska piezīme. Izrāde ir krievu valodā, un skatītājiem, kam ir svarīgi lasīt titrus, vērts pirkt biļetes zāles malās, kur tiek projicēti titri. Citādi tos izlasīt var būt sarežģīti.
Karš vēl nav sācies
Mūzikas namā Daile 5.XI, 3.XII plkst. 19