Izrādes Lielais Getsbijs recenzija. Paliek tikai skumja panda

tos runāja Marina Janaua- teicēja, Latvija, māte, vēstures glabātāja, kā vēlaties. Tikai neuztiep, ka es jau nu burts burtā precīzi nocitēju.

Ak, vecais draugs, šodien tāda diena, noskatījos zip-ā "Četras dienas jūnijā" un asaras sariesās. Par tēmu, kas risināta izrādē, Kur tādus aktierus ņemt, kas saprastu, dziļi izjustu atainotās vēsturiskās personas, tur ar aktiermeistarību nevar tikt cauri. PERSONĪBAS vajag. Par to kā šodien pūlamies Ulmani nopulgot, nopelnus mazināt tomēr nejaudājot, kādu uzcepa "Vadoni", cik neizstrādātu, vēsturnieku neuzraudzītu libretu radīja Dimiters un&, kā kritiķi pasludināja izrādi par demokrātijas noliedzēju, vadoņa-priekšgājēja, kurš būtu saskanīgs vārdos un DARBOS, niecību, pat ļaunumu, rēja ainas dēļ, kur saeimas marionetes- galvas aiz galda malas kā gailēni dziedāja, kā apsmēja publikas kājās celšanos, kad uz skatuves tika pasludināta Latvijas valsts. Māksliniecisku vainu tur bija vai cik, bet satraukums cēlās, ka kaut cik konkrēti "pie spurām" paņemta mūsu lielzivs, kas iesmirdusi no galvgaļa. Kā iedūra vārdi: mazai, talantīgai tautai ir bīstami, ja emocijas/ jūtas skrien pa priekšu, padomu/ jēgu/ līdz ar to valsts intereses atstājot tālākā plānā. "Lūk, ROZE zied!" Caurviju motīvs, Latvija. Ticu, ka mums aug gudra, godprātīga jauna audze, kas ticību, cerību, mīlestību nākotnei piepildīs.

Lūdzu piedošanu Liepājas teātrim un aktieriem, kas nodarbināti jaunākajā uzvedumā, ka izvērsām spontāni radušos un vaļsirdīgu sarunu nepiemērotā laikā un vietā.

Piekrītu "visšerpāk un lieliskāk būtu apvienot Liniņa slavētāju un sardonisko nīdēju viedokļus, bez pārtaisīšanas un laipošanas- visu kā stāv." Tur būtu debesis un elle, un tiešām stāsts un kaislība uz izķeršanu. Bij. KA rektora amatieriskie priekšstati par teātri ir baisi, aiztaupīju sev baudu lasīt šo sacerējumu.

Par vēlu. KA rektors, savu profesora grādu apliecinot Silvijas Radzobes virsvadībā tapušā grāmatā 20. g.s. režija ( Latvijā), pieveica nodaļu par Arnoldu Liniņu, jo bija arī DT vai kinoaktieru studijā, vējš vien zin, kuras ņēma dalību "Pēdējā barjerā". Tad nu, lūk Liniņa mūža darbs rezumēts, apejot mūsu spožo un apsūbējušo teātra kritiķu augsprasmes, pieļaujot "kompromisa" variantu. Tad patapa Lenvijas Sīles spriedumu grāmata par DT kopumā, aizspiežoties aiz 6. studijas vivisekcijas. Lai ko mēs sacītu vai domātu, lai ko zinātu dziļumos vai tenku līmenī, Arnolds Liniņš bijusi personība latviešu teātrī ( pietiks, ja minēsim Brandu, Jāzepu, Īsu pamācību mīlēšanā un Korneija traģēdiju Sids (?)- kas par amplitūdu un vērienu!), kas pelnītu monogrāfiju. Man pat šķiet, ka visšerpāk un lieliskāk būtu apvienot Liniņa slavētāju un sardonisko nīdēju viedokļus, bez pārtaisīšanas un laipošanas- visu kā stāv. Ko es varu mudināt, ja ir Pates un Paši, kas vāc vai ignorē un arī valda? Es varu vien mierināties, ka debesīs labāki būs, ja paņemšu ceļam, slāpju remdēšanai, vairāk kā kortēlīti dzīvinošas dziras līdz.. Domāju, ka stāsts, kas atspoguļotu Arnolda Liniņa dzīvi Mākslā un starpmākslas brīžos būtu uz izķeršanu- patiesa, ne sagrābstīta sulīguma un dzīves atklāsmju sastampāts.

Raksti monogrāfiju vai mudini kādu citu. Neilgi pirms Liniņa aiziešanas kaut kas tika minēts par Naumaņa sarunām ar viņu, varēja nojaust, ka iestrādes bija.

Bet, kur tad ir atrodams Liniņa ( 40 gadu novēlotu!) darbu slavinājums/ uzsvērums šajā viedokļu pašķīdušajā/ nu jau var teikt šķidrajā ainā?

Liniņš bija labs režisors, reizēm ļoti labs. Bet dīvaini, ka to vajag uzsvērt, rakstot par citu darbiem, kuri radušies vairāk kā 40 gadus pēc Liniņa labākajiem darbiem.

Kurš te atkal bez saskaņošanas kļuvis par klasiķi. pastāstiet, lūdzu, sīkāk par puišu Daili. Ak, neraža, bet tajā kultūras kanonā iekļautajā Dziļelpā taču arī piedalījās Arnolds Liniņš, vai tad ne? Tālāk radītais NAV viss draņķis, nesieniet liekas bumbas, bet to, ka citu nopelnus uzsūc kāds 'lakmusa papīrītis"itin regulāri, noliegt tomēr nevarēsit.

Piedodiet, aizmirsu jauno niku ierakstīt, tagad nu sanāk kā pie malēniešiem, divi pēc kārtas "vārdi", ko nu? P.S. Visi mani viedokļi- tikai subjektīvi ( tiesa, ar pretenziju uz vispārinājumu).

Jums ir tiesības uzskatīt par vāju vai labu, ko un kā gribat. Taču šī konkrētā filma ir iekļauta oficiālajā Latvijas kultūras kanonā, kurā, tiesa, ir arī "Purva bridējs", tomēr "Bagātās kundzes" nav. Katrā ziņā 'tā ir vāja lentīte" ir Jūsu subjektīvais viedoklis. Lai nu kā, atliek vien secināt, ka par gaumi nestrīdas... Taču izskatās, ka daudzi, ļoti daudzi ir citādās domās - ne tādās, kā Jūs. Protams, 'Mja" ir tik reti sastopama, tik neiedomājama devīze, ka ikviens, kurš to paņems sev, skaitīsies segvārdu zaglis. Jūs, piemēram, vispār nelietojat segvārdu, bet Jūs ir diezgan viegli pazīt pēc tās kādas neiedomājamas iekšējas sāpes diktētās tirādes par liepājnieku "Pūt, vējiņi". Jums tas nav pirmo reizi un, ja izplatītu segvārdu dēļ nemaz tik viegli nevar noteikt komentāra autoru, tad pēc šādām satura īpatnībām gan nav nekādu šaubu. Jums tiešam velk uz kašķi. Bet man ne prātā nenāk ar Jums strīdēties. Pilnīgi vienalga, ko Jūs domājat.

Un kas Jums liek domāt, ka no šis pats komentētājs ir kļūdaini komentējis "Trubadūru"? Vai dziļdomīgais segvārds "Mja"? Diezgan maz ticams.

Nezinu gan, vai šī filma ir Latvijas kultūras kanonā (oficiālajā), taču tā gan mūzikas, gan aizliegumu vēstures, gan izcilo D. Kuples, U Pūcīša, L. Liepiņas aktierdarbu dēļ un vispār 60 gadu Rīgas portretējuma (visi tie kultūras nami, reglamentētais kultūras darbinieka statuss un oficiālās varas siets pretnostatīts īstai, spontānai mākslai) dēļ ir nenoliedzams un neapstrīdams Latvijas kultūras kanons.

Tas ir citāts no filmas "Elpojiet dziļi" jeb "Četri balti krekli". Dziesmu kuras tur grib cenzēt vai aizliegt, autors ir filmas varonis Cēzars Kalniņš (Imanta Kalniņa dziesmas dzīvē), kurš gan, kā jau īstam rokmūziķim pienākas, no mūzikas izglītības neko nezināja, Un tās dziesmas pierakstīja nošu rakstā kaut kāds beidrs Tralmaks. Un tāda bija viņa replika, kad viņš centās sevi pozicionēt kā īsto dziesmu autoru.

Vai tad kāju rādīšana un slīcināšanās mizanscēnas nav tiši kustību režisora darbs? Un tā dārdošā mūzika, kuru Tu savā pirmajā rindkopā uzslavē, bet pēdējā jau noliec? Kāda tad Džilindžeram daļa gar mūziku? Man vienmēr licies, ka viņš, visticamākais, "neatšķir nošu atslēgu no pieliekamā kambara atslēgas" (tas bija citāts no klasiska darba latviešu kultūrā, bet nemaz neceru, ka Jūs zināsiet, no kura tieši, jo parasti vislielākie kritiķi nav arī tie lielākie zinātāji). Kamēr mūzika laba, tikmēr komanda zilgāba Džilindžeru, līdz ko tā kļūst dārdoša, tā Džilindžers vainīgs?

vajag riskēt. atmaksājas. kāpēc paļauties uz ''mere-exposure effect'', ja var veidot savu viedokli?

Tā vien šķiet, ka arī JRT sen neesi bijusi.