Atzīšos – kopš savulaik Oļega Tabakova teātrī redzēju Konstantīna Bogomolova iestudētos Vilkus un avis, iepretī šī režisora vārdam domās vienmēr pielieku trīs treknas, sarkanas izsaukuma zīmes. Nelaimīgā kārtā šī izrāde kā mēraukla vienmēr man likusi justies mazliet izsalkušam, skatoties talantīgā režisora darbus Liepājas teātrī, lai cik lieliska būtu Stavangera vai konsekventi konceptuāli realizēta izrāde Mans blasters ir izlādējies.
Pēc Liepājas teātra jauniestudējuma Mēnesis uz laukiem noskatīšanās mans izsalkums aug augumā, un īsti nevaru izlemt, kurai izjūtai vairāk ļauties – priekam par to, kas sanācis, vai skumjām, ka režisors, saīsinot piecu cēlienu lugu tā, ka izrāde ilgst stundu un 15 minūtes, un atstājot tikai četrus varoņus no trīspadsmit, savu uzdevumu ir būtiski atvieglinājis. Turklāt skatītājam šī izrāde bija solīta jau rudenī, kad režisors to neizlaida un pārcēla uz pavasari. Tapšanas gaitā teātra mājaslapā redzamais aktieru saraksts bija garāks, tas nozīmē, ka koncepcija mainījusies diezgan īsu brīdi pirms pirmizrādes. Taču nevar noliegt, ka gala variants ir iestudēts interesanti un visi četri aktieri strādā precīzi un aizraujoši.
Vienādi atsvešinātas sejas
1850. gadā sarakstītās komēdijas darbība notiek bagāta muižnieka īpašumā. 2016. gadā iestudētā izrāde – lauku skolā, turklāt mūsdienās, par ko liecina Gata Malika atveidotā Rakitina skaļi lasītā grāmata – tā nav vis Grāfs Monte-Kristo kā Turgeņevam, bet mūsdienu krievu skandalozā rakstnieka Vladimira Sorokina garstāsts Putenis (2010). Vairāk kā zīme par darbības laiku konkrētais daiļdarbs gan nav uztverams, jo gan lasītājā, gan klausītājā tas raisa tikai garlaicību. Ineses Kučinskas Natālija Petrovna sēž, demonstratīvi pagriezusi Rakitinam muguru. Darbību komentē nepārprotami ironiski titri kā mēmajā kino. Natālija Petrovna nav vis kaislības pārņemta muižniece, bet skolas direktore, kura ieradusi slēpt jūtas.
Šķietami gurdenā, bet lietišķā tonī viņa kārto lietas un mēģina atrisināt savus jūtu samezglojumus, taču dara to tādā veidā, ka neizbēgami atgriežas pie rutīnas un garlaicības Rakitina personā. Ineses Kučinskas varoni var vērot ar aizrautību un neatslābstošu interesi, viņa vēsi kā šahiste bīda pārējos spēles dalībniekus pa labi un kreisi, tikai retā brīdī ļaujot izlauzties emocijām. Noprast, ka viņa patiesi aizrāvusies ar jauno fizkultūras skolotāju Beļajevu, var tikai tāpēc, ka titri to vēsta.
Gata Malika Rakitins pilnā kostīmā pārceļojis no iepriekšējās Konstantīna Bogomolova izrādes Mans blasters ir izlādējies. Ja publicētu fotogrāfijas no abām izrādēm, kurās blakus redzami Gatis Maliks un Inese Kučinska, tās atšķirt varētu tikai pēc interjera. Kostīmi identiski vai līdzīgi, un vienādi atsvešinātas arī aktieru sejas. Gatis Maliks ir Konstantīna Bogomolova aktieris tajā nozīmē, ka spēj konsekventi uzbūvēt lomu caur atsvešinājumu un izteiktu antiemocionalitāti. Arī jaunajā izrādē aktieris eleganti rāda nogarlaikojušos, taču iesīkstējušo kārtību mīlošu cilvēku, kurš ar atturīgu, tomēr sajūtamu riebumu un reizē klusu triumfu eleganti ieripina kulisēs Beļajeva basketbola bumbu, kad jaunais sāncensis aizbraucis. Savukārt viņa jūsmošana par ainavu notiek pie pilnīgi melna loga, pret kuru vīrietis smēķējot raida dūmu vālus.
Krūtis drīz izaugs
Vairāk emociju režisors atļauj Sanda Pēča Beļajevam un Kaspara Kārkliņa robustajai 17 gadu vecajai Veročkai, kura smagnēji dimdina pa skolu brūnā formas kleitā. Aktierim nav parūkas, tāpēc Veročka ir skūtgalve – gan ne šī vārda agresīvajā nozīmē. Drīzāk tāds internāta bērns, kuram, iespējams, mati nodzīti utu dēļ. Taču, visticamāk, Veročkas veidolam šajā gadījumā nav nozīmes, ņemot vērā, ka Sandis Pēcis spēlē savu šķelmīgo ieinteresētību par jauno meiteni tā, it kā viņa priekšā būtu nevis šī ērmīgā būtne, bet tiešām seksīga jaunava.
Veročka ir dīvaina būtne, jo sporta formas tērpā viņai nav nekādu sievišķu iezīmju. Kad Veročka pārģērbjas, ironiskie titri vēsta, ka viņa domā par to, ka krūtis nav izaugušas, savukārt Beļajevs domā, ka tās drīz izaugs. Taču Beļajeva jūtas pret Veročku nav tādas, lai to dēļ viņš lauztu pats sevi. Tad jau labāk aizbraukt pēc pirmā brīdinājuma, tā arī notiek. Sandis Pēcis savu varoni veido kā neveiklu, piemīlīgu, bet lācīgu puisi, kuram nav ne izglītības, ne ģimenes un jāpārtiek no žēlastības, kas konkrētajā gadījumā izrādās īslaicīga, viņš nespēj pārvarēt bailes no Natālijas Petrovnas – direktore taču!
Režisora attieksme pret Beļajevu un Veročku brīžiem šķiet līdzcietīga, tad atkal ārkārtīgi ironiska – kad iepriekš par skaisto balsi uzslavētais Beļajevs "dzied", atskan Birutas Ozoliņas ieskaņotā Zvīdzi, zvīdzi, sērmais zirdzeņ, aktieris plāta muti, un Veročka viņam blakus lempīgi groza ķermeni uz vienu un otru pusi. Abu varoņu attiecību pamatā, šķiet, drīzāk ir uz likteņa līdzības balstīta draudzība un pieķeršanās, nevis mīlestība, taču izskaidrošanās skatā Veročka uz brīdi ieliecas garderobes skapītī un parādās ar spilgti krāsotām lūpām. Velti. Beļajevs aizbrauc.
Pirmie komentāri teātra mājaslapā liecina, ka ir skatītāji, kuri joprojām režisoram nepiedod savu gaidu nepiepildīšanos. Šoreiz nav taisnība tiem, kuri drošu roku veidotajā iestudējumā nesaskata vērtības. Konstantīna Bogomolova interpretācija ir daudz dziļāka, nekā var šķist, un, iespējams, trāpa arī tiem skatītājiem, kuri to nav gatavi atzīt. Kaut ko atņemot, režisors tomēr ko citu dod vietā. Līdzīgi kā Stavangerā, arī Mēnesī uz laukiem viņš runā par cilvēku neprasmi un nespēju mīlēt. Un dara to meistarīgi. Gribas cerēt, ka saspringtajā iestudējumu grafikā režisoram pietiks intereses, laika un iedvesmas radīt lielisku Aleksandra Vampilova Vecāko dēlu, kas iekļauts teātra nākamā gada plānā.