Iestudējot izrādi par mākslinieku, ir liela veiksme, ja to iespējams parādīt kā izstādes turpinājumu, kad cauri ekspozīcijai nākušais skatītājs jau ir emocionāli atvērts, turklāt izrāde notiek telpā, kurā pie sienām ir attēli un gadskaitļi, kas atspoguļo Jaņa Rozentāla dzīves hronoloģiju. Taču šis efekts ir arī defekts – izstādei beidzoties, izrāde paliks bez norises vietas. Tāpēc ir skaidrs, ka šis ir īstermiņa projekts, ja vien pēc tam netiks piemērots citai spēles telpai.
Izrāde No Rozentāla notiek Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kurā pašreiz skatāma Jaņa Rozentāla retrospekcija. Uzvedums, kuru producē Laila Baumane un Mūzikas un mākslas atbalsta fonds, ietilpst ciklā Kolekcija. Viencēlieni. Klasiķi pirms klasikas, kurā jau rādītas izrādes par Rūdolfu Pinni, Jāni Pauļuku, Kārli Padegu, Ugu Skulmi. Atzīšos, nevienu no tām neesmu redzējis, tāpēc nevaru spriest par kopīgo un atšķirīgo. No pieejamās informācijas var spriest, ka katrai izrādei ir cits režisors, un atšķiras arī pieeja dramaturģiskajam materiālam. Šī ir jau otrā reize, kad lugu raksta Ivo Briedis.
Nacionālo konservu saturs
Iepazīstoties ar šo lugu, liekas uzkrītoši, ka dramaturgs tajā mēģinājis "režisēt", ierakstot: "Priekšnesumam jārada skatītājos sajūta, ka viņu acu priekšā rodas kaut kas jauns." Dramaturgs skrupulozi norāda pauzes un to garumu (pauze – divas sekundes, gara pauze – četras, klusums – septiņas, ilgs klusums – desmit). Tā kā izrādes skatīšanās laikā man nebija ne jausmas par šādu uzstādījumu, pauzes un to īpaši zīmīgo iedarbību uz skatītāju pamanīt neizdevās. Lugā ir prasīts nacionālo lepnumu – Rozentālu – glabāt mucā, bet māksliniece Liene Pavlovska, saglabājot ideju, mucu transformējusi par lielu konservu kārbu ar vāku. Tātad mākslinieks – "nacionālo konservu" saturs.
Muca – bundža – ir gana liela, lai tajā ietilptu ne tikai Jānis Znotiņš un beigās arī Rūta Dišlere, tajā glabājas arī desmit milzīgi ķirši, ar kuriem greizsirdīgā Ellija apmētā Jani, kurš vēlāk, vārtoties pa grīdu, spiež ķiršus pie krūts un elso par kaisli, kas viņu pārņēmusi, – viena no ironiskākajām epizodēm izrādē, apspēlējot arī šīs ogas kā erotikas simbolu (atcerēsimies kaut vai ķiršu kompotu Vladislava Nastavševa Jūlijas jaunkundzē Valmieras teātrī). Režisore ir atteikusies no aktieru runāšanas mikrofonos, arī no Latvijas Radio 2. programmas retranslēšanas, ko piedāvājis dramaturgs.
Izvēloties Rozentāla lomai Jāni Znotiņu, režisore Paula Pļavniece apspēlē atšķirību starp aktiera un viņa atveidotā mākslinieka vārdu. Ivo Briedis norādījis, ka izrādē spēlē divi aktieri, kuru vecumam un izskatam nav nozīmes, jo svarīga ir tikai dziedāt prasme. Taču arī lugā sieviete putrojas, nemitīgi Jani saucot par Jāni. Izrādes versijā sanāk, ka Rūtas Dišleres varone nespēj atšķirt aktieri no tēla.
Man tagad nošauties?
Gan Paula Pļavniece, gan Jānis Znotiņš ir veidojuši izrādes bērniem, un izskatās, ka nejauši šī pieredze ietekmējusi arī iestudējumu No Rozentāla. Proti, aktieri strādā atklāti uz publiku, dara to ļoti intensīvi, uzsverot spēles elementu, un rodas sajūta, ka viņu galvenais uzdevums ir ne tik daudz atklāt savu varoņu būtību kā noturēt uzmanību, lai ne mirkli nebūtu garlaicīgi.
Jāņa Znotiņa Rozentāls ir kašķīgs, skaļš, teatrāls, rāmjos neieliekams. Taču šis viņa skaļums un teksta didaktiskais publicistiskums (pirmajā no nosacītajām trim daļām) ir arī nedaudz nogurdinošs. Rozentāls izjauc paredzēto viņa jubilejas scenāriju un sāk eksaminēt mūsu laikmetu, protestējot pret veidu, kādā tiek godināts. "Man tagad nošauties? [..] Esmu izbāznis vai cilvēks?" viņš vaicā. Režisore papildinājusi Ivo Brieža tekstu ar parodiju par Vairas Vīķes-Freibergas slaveno Dziesmu svētku uzrunu: "Mēs esam diženi." Rozentāls šausta latviešu sabiedrību, izmantojot savas dzīves laikā rakstītos tekstus, taču šis reinkarnējies varonis saskata arī mūsdienu realitātes paradoksus, piemēram, nesen piedzīvoto milzīgo interesi par atjaunoto Mākslas muzeju, kad tajā vēl nebija gleznu, mākslinieks pielīdzina tumsonībai. Ne īsti iederīgs savā laikā, ne pārāk arī mūsdienās.
Tam, ka Janis Rozentāls bijis tāds, kādu viņu rāda Jānis Znotiņš, nākas noticēt uz vārda. Aktieris neizmanto tik izkāpinātu grotesku kā Kārlis Krūmiņš Dirty Deal Teatro izrādē Andrievs Niedra, taču viņa izpausmes tik un tā ir forsētas, ekspresīvas. Savukārt Rūta Dišlere izrādes sākumā ir lektore, kuras sarūpēto prezentāciju izjauc mākslinieka atdzimšana, un šajā izrādes daļā aktrise samocīti rāda reakcijas, ko lektorē izsauc mākslinieka parādīšanās. Pamazām atraisoties un pārtopot Ellijā Rozentālē, arī dziedot Sibēliusa Melnās rozes, aktrise saglabā distanci starp sevi un varoni, tomēr veiksmīgi nospēlē viņas vilšanos, saistot savu mūžu ar tik nepastāvīgu, impulsīvu personību kā Rozentāls.
Skatītājs ir gatavs spēlei
Izrāde apzināti veidota kā biogrāfiska vēstījuma dekonstrukcija, tajā tradicionālā lekcijas forma ir asprātīgi izsmieta, savukārt izmantotais muzikālais materiāls drīzāk ir informatīvs, mūzikai tikai jau pieminēto Melno rožu gadījumā ir arī emocionāls efekts. Mazliet izniekota ir lugā iekļautā interakcijas iespēja, kurā Rozentāls fotografē skatītājus. Izrādē šī aina izskatās sasteigta un īsti nerealizēta. Taču varētu izampelēties kārtīgāk, jo, kā jau teicu, pirms izrādes skatītājs ir uzsildīts, viņš tikko gaidījis telpā ar Rozentāla fotogrāfiju reprodukcijām un, gribas domāt, ir gatavs spēlei.
Abiem aktieriem var novēlēt būt relaksētākiem. Publikai nav garlaicīgi un nebūs arī tad, ja abi varoņi nebūs tik drudžaini, pat ja tas pastieps priekšnesumu par piecām minūtēm. Centība uz skatuves nekad neizskatās labi, daudz patīkamāk skatīties uz aktieriem, kuri paši izgaršo priekšnesumu. Šāda iespēja iestudējumam noteikti ir.
P. S. Nespēju necitēt lugas un izrādes pēdējo teikumu, jo tas mani sajūsmināja un atbruņoja: "Un lai arī jums veicas vaislā, mīļie tautieši!"
No Rozentāla
LNMM 10., 11., 24., 25.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15