Raudupietes inscenējuma sterilitāte pat drusku biedē – tik perfektu telpas un mizanscenējuma tīrību reti ieraudzīsi Latvijas teātros. Godīgi atzīšos – joprojām dramatiskās izrādes kā ģeometriskas struktūras ideāls ir Mihaila Kublinska, arī izrādes scenogrāfa, 1977. gadā iestudētā Lāslo Ģurko Elektra – mana mīla Nacionālā, toreiz Drāmas, teātra Aktierzālē, kur melnbaltā scenogrāfiskā vide veidoja pusi izrādes efektīguma. Tāpat allaž augstu esmu vērtējis scenogrāfijas klasiķu Ilmāra Blumberga un Andra Freiberga idejas ģeometrisko mērķtiecību un skaidrību iecerēs, kas pārvērta scēnisko vidi sava veida funkcionālā "dizaina priekšmetā" un kas ne vienmēr saglabāja savu jēgu realizācijā uz skatuves…Un, lūk, – Valmieras gadījums.
Normunda Naumaņa recenziju Elmāra Seņkova izrādei Raudupiete lasi 4. aprīļa KDi!