Rets gadījums: vienā dienā divos Latvijas teātros pirmizrādi piedzīvoja darbi, kuru galvenie varoņi ir ar tādiem vai citādiem garīga rakstura traucējumiem, – Maikla Hedona un Saimona Stīvensa Savādais atgadījums ar suni naktī Nacionālajā teātrī un Jāņa Baloža Mana māsa Dailes teātrī. Citādība, arī slimības izraisīta, jau ilgāku laiku nodarbina režisorus, un pasaules uztveres deformācija slimības rezultātā bieži vien ļauj ieraudzīt pasauli no negaidīta skatpunkta.
Pagaidām liksim mierā Dailes teātra izrādi un pievērsīsimies Valtera Sīļa iestudējumam Nacionālajā. Marka Hedona romāns, kurš nupat svaigi nodrukāts atkārtotā metienā, ir pieejams latviski kopš 2005. gada. Saimons Stīvenss to ir dramatizējis, un darba pirmizrāde notika 2012. gadā. Šo iestudējumu Gīlguda teātrī Londonā var skatīties joprojām, man laimējās to redzēt janvāra beigās. Salīdzinājums šajā gadījumā nav nekāds kritērijs, jo katram režisoram ir tiesības uz savu skatījumu, tieši tāpēc godīgi būtu norādīt, ka Mariannas Eliotas uzvedumam Londonā un Valtera Sīļa versijai Rīgā ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā.
Zēns nespēj skumt
Saimona Stīvensa pieeja romāna pārnešanai uz skatuves ir izspēlēt sižetu kā galvenā varoņa rakstītas grāmatas inscenējumu. Pirmajā cēlienā tas tiek īstenots kā galvenā varoņa Kristofera stāstījuma kombinācija ar viņa skolotājas Šivonas lasītajiem grāmatas fragmentiem, savukārt otrā cēliena sākumā Kristoferam tiek piedāvāts izspēlēt notikumus viņa dzīvē kā izrādi publiskā skolas sarīkojumā.
Dramaturga piedāvātais spēles princips palīdz kaleidoskopiski mainīt notikumus, jaucot to secību un radot papildu dinamiku, vienlaikus radot sajūtu, ka notikumi tiek attēloti tā, kā tos uztver galvenais varonis – 15 gadu vecs zēns ar Aspergera sindromu (autisma paveids). Respektīvi, notikumu izklāsts ir maksimāli neitrāls, taču tas neizslēdz iespēju, ka kāds no varoņiem raud; kopumā tas nedod telpu reālpsiholoģiskam notikumu attēlojumam. Valtera Sīļa izrādē aktieri gluži instinktīvi tomēr mēģina psiholoģisko pamatojumu rast, un tieši tas izrādās klupšanas akmens.
Kristofera domāšana ir neparasta, tā ir taisnvirziena un orientēta uz skaitļu pasauli un pierādāmām lietām, taču viņam absolūti tumša bilde ir emocijas. Kad tēvs samelo par mātes nāvi, Kristoferu interesē tās cēlonis, bet viņš nespēj skumt. Kad Londonā atrastā māte raud, zēns neizpratnē vaicā, kāpēc viņa tā dara. Viņš neuztver vārdu pārnesto nozīmi un sakāmvārdus, bet ikdienas trokšņus un gaismu zibšņus uztver saasināti. Ainas ir secīgas, tās rāda nogalinātā suņa slepkavas meklējumus, taču tām pa vidu nemitīgi jaucas papildinformācija gan par Kristofera interešu jomu – kosmosu –, gan atmiņu epizodes no dziļākas bērnības, kurās piedalās māte.
Nespēja atrast ceļu
Aktieris Kārlis Krūmiņš galvenajā lomā varoņa slimību rāda atturīgi, neslēpjot atsevišķas izpausmes – rūkšanu, histēriju, kad kāds viņam pieskaras, pārāk tiešo pasaules uztveri, nespēju saprast citu cilvēku teikto, nespēju uzreiz atrast ceļu, pat ja to parāda, utt. Taču ir nepieciešams skaidri apzināties, ka slimība un sarežģīts raksturs tomēr ir dažādas lietas. Režisora un aktiera izteikumi pirms izrādes un tās programmiņā liecina, ka viņi šo robežu stingri nenovelk. Aspergera sindroms vieglā formā, kā parādīts izrādē 51. fotogrāfija Liepājas teātrī, piemitis izcilajai zinātniecei DNS pētniecei Rozalindai Franklinai.
Iespējams, kādā jomā Kristofers Būns nākotnē tiešām var gūt panākumus, taču, kad zēns, spoži nokārtojis A līmeņa matemātikas eksāmenu, triumfējoši vairākas reizes vaicā skolotājai: "Vai tas nozīmē, ka es varu visu, kā tev šķiet? Vai tas nozīmē, ka es varu sasniegt visu, Šivona? Vai tas nozīmē, es varu sasniegt visu?", atbilde neseko. Jo mēs zinām, ka viņš nevar.
Lomiņu izlase
Tēlu shēma dramatizējumā ir hierarhiska. Centrā ir Kristofers, kurš burtiski nenoiet no skatuves, jo tas ir viņa stāsts. Līgas Zeļģes Šivonai ir rezonējoša funkcija, viņa lasa daļu grāmatas teksta un atslogo aktieri. Būtiska vieta ir abiem vecākiem, un vēl klātesoši ir vairāki atšķirīgu paaudžu aktieri, kuri iemiesojas dažādos varoņos un balsīs. Nokļūstot šādā grupā, svarīgi ir būt vajadzīgajā brīdī vajadzīgajā vietā un pateikt savus pāris teikumus, lai arī katram aktierim ir vismaz viens neliels solonumurs.
Dīvaini, protams, skatīties, ka Lāsma Kugrēna uz skatuves uznāk tikai tāpēc, lai paņemtu Kristofera somu, taču viņai ir arī nelielā, taču svarīgā Aleksandras kundzes lomiņa. Voldemāra Šoriņa lomiņu klāstā amizantākais ir nogurušais policists, kuram jāuzklausa Kristofera nievas, ka viņš šīs lomas atveidošanai ir par vecu. Daigai Gaismiņai nākas zibenīgi pārģērbties no vienas mazlomiņas par citu, to viņai aizrāda galvenais varonis, un skatītāji priecīgi smejas, kad aktrise "pārmiesojas" nākamajā tēlā, vēl pogādama jaciņu. Un tā tālāk. Šī izrādes sadaļa atrisināta gana gludi. Sarežģījumi sākas ar piņķerīgākām lomām.
Runa ir par Daigas Kažociņas atveidoto Kristofera māti Džūdiju un Uldi Anži tēva Eda lomā. Režisors nav skaidri sapratis, ko ar abiem iesākt – ļaut reālpsiholoģiski pārdzīvot savu neprasmi būt kopā un nespēju tikt galā ar ļoti sarežģīto dēlu vai arī pakļaut aktierus neitrāli vēstošajam izrādes ritmam. Daiga Kažociņa un Uldis Anže vairākas reizes no šī ritma izkrīt, turklāt savu varoņu pārdzīvojumus attēlo tik teatrāli, ka rodas sajūta, ka tas tomēr ir Kristofera neizpratnes pilnais skatījums uz pieaugušajiem, kas pārspīlēti kliedz un raud. Ar to režisoram vajadzētu tikt skaidrībā, dodot precīzākus uzdevumus, piemēram, ainā, kad māte lasa vēstuli, bet dēls būvē rotaļu dzelzceļu. Tas arī ir pirmais, kas nāk prātā, kad man lūdz pateikt Rīgas iestudējuma nozīmīgākās atšķirības no Londonas izrādes – ritma atslābums un (objektīvu apstākļu diktētais) ievērojami pieticīgākais tehnoloģiju lietojums, tomēr diezgan centīgi ejot Mariannas Eliotas režijas pēdās.
Sirdspukstu ritmā
Kārlis Krūmiņš jau ir atradis atslēgu uz Kristofera Būna pasauli un apdzīvo to pārliecinoši, lai arī pirmizrādes vakarā likās, ka pēdējo dienu mēģinājumu perioda nogurums laužas uz āru, liedzot aktierim tehniski nevainojami iemiesot zēnu, kura dzīvē skaitļu virknes un taisnvirziena secinājumi ieņem galveno vietu. Vairāk būtu vērts akcentēt divas lietas – to, ka puika, kurš apgalvo, ka vienmēr runā patiesību, tomēr ir spiests to noklusēt, lai nesadusmotu tēvu (patiesība tik un tā nāk gaismā), kā arī lielo atšķirību zēna uztverē starp cilvēkiem, kuru pieskārieni viņam ir pretīgi un izsauc histēriju, un dzīvu sunīti, ko var paņemt rokās bez problēmām. Sunītis lomu spēlē nevainojami.
Izrādes komanda radījusi konkrētām finanšu iespējām atbilstošu risinājumu. Scenogrāfs Uģis Bērziņš asprātīgi veido sasauci starp burtnīcas rūtiņām, māju un priekšmetu aprisēm, gaismu un video mākslinieki Jānis Sniķers un Toms Zeļģis izspiež maksimumu no pieejamā vizuālo efektu klāsta, Toms Auniņš skaņu celiņā ieauž gan galvenā varoņa satrauktos sirdspukstus, gan pilsētas dzelžaino ritmu. Kristīne Brīniņa kustību partitūru veidojusi samērā vienkārši, neaizraujoties ar akrobātiku, kas, kā rāda Londonas uzvedums, arī būtu iespējama. Paradoksāli, bet tas, ka šobrīd vietumis rodas sajūta, ka daudz kas notiek mehāniski, ceļas no nepietiekamas izpildījuma precizitātes gan tehniskās niansēs, gan psiholoģisko reakciju ziņā. To novēršot, varam cerēt uz vērā ņemamu rezultātu.
Savādais atgadījums ar suni naktī
Nacionālajā teātrī 15., 24.II plkst. 19, 26.II plkst. 18; 7., 16., 23.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 3–18
Rozenvalds
Olīvija
svētie skatuves dēļi