Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +2 °C
Apmācies
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Izrādes Vējiem līdzi recenzija. Burukuģa Potjomkins ēnā

Par to, kas ļauj ne tikai fiziski izturēt teju piecas stundas ilgstošo Vējiem līdzi teatrālo bakhanāliju Dailes teātrī, bet pat gūt no izrādes aizkustinošu baudījumu

Nevarētu teikt, ka piederu pie tiem ļaudīm, kas Margaretas Mičelas globālo dižpārdokli Vējiem līdzi uzskata par klasiskās haute cuisine literāro delikatesi, drīzāk mana privātā attieksme robežojas starp iecietību, kādu pelnījusi katra ilgi un rūpīgi veidota melodrāma uz vēsturisku sabiedriski politisko kataklizmu fona, un labsirdīgu smīnu, jo Mičelas izstrādājums ir tipiska lubene, pārāk populāra un viegluztverama lektīra, kurā, teiksim, līdz tās tematiskās līdzinieces – Leo Tolstoja Annas Kareņinas – literārajām un strukturālajām kvalitātēm ir tikpat kosmisks attālums kā Odisejai un Īliadai līdz Harijam Poteram vai Krēslai.

Dziļš instinkts

Savā ziņā Dailes teātra programmas bukletā iekļautie vārdi no New York Herald Tribune 1936. gada romāna recenzijas: "Vējiem līdzi jau ir kaut kas vairāk nekā tikai romāns. Tas ir nacionāls notikums, vārdos ietērpts dziļš instinkts, un tam ir visas iespējas kļūt par leģendu" atklāj to kultūras fenomenu paradoksu, kuru precīzi raksturojis Umberto Eko, savā kanoniskajā, ārkārtā asprātīgajā eseju krājumā Signs of Life in the USA: Readings on Popular Culture for Writers aprakstīdams Maikla Kērtica radītās kulta filmas Kasablanka šarmu: "Kasablanka nav tikai filma, tā ir pulks filmu, vesela antoloģija, kurā jelkādi kultūras un eksistences arhetipi pilnībā zaudējuši kaunu, sasniedzot homēriskas dzīles. Pāris klišeju spiež mūs uzjautrināties, simtiem klišeju mūs jau aizkustina līdz dvēseles pamatiem."

Arī Dailes teātrī tradicionālā teātra klišejas, zaudējušas samēru, proporcijas, saprātīguma robežas – visu to labas gaumes un stila instrumentāriju, kas liktu ar kaunu sarkt «modernā teātra» apoloģētiem –, pārvēršas Eko piesauktajā "simtiem klišeju" karnevālā, sava veida hipnotizējošā dance macabre, kas ļauj ne tikai fiziski izturēt teju piecas stundas ilgstošo Vējiem līdzi teatrālo bakhanāliju, bet pat gūt no izrādes aizkustinošu baudījumu. Jo nedomāju, ka Vējiem līdzi inscenējuma parādīšanās DT aktuālajā repertuārā būtu diktēta kā orientēšanās uz to skatītāju paaudzi, kam Vivienas Lī un Klārka Geibla Skārleta O’Hāra un Rets Batlers ir jaunības mīlas un naida jūtu role models (atdarināšanas cienīgi paraugi). Kaut gan varu saprast arī tos skatītājus, kas atļaujas uzdot loģisku jautājumu – kāda mārrutka pēc mums Latvijā 2013. gadā jāskatās gabals par XIX gadsimta Amerikas Pilsoņu karu, vergiem kokvilnas plantācijās un baltās sabiedrības krējuma psihiski nestabilo pārstāvju samežģītajām attiecībām? (Tiesa, šādu bezcerīgu jautājumu var uzdot arī šīs sezonas superpopulārā kinohita – mūzikla Les Miserables/Nožēlojamie – autoriem – tajā runa par Franču revolūciju un reliģiski patriotisku mīlas "sviestu").

Radioteātris, aģitpropaganda

Britu – holandiešu režisors Jans Villems van den Boss Dailes teātrī šoreiz noorganizējis kaut ko starp efektīgu radioteātri (jo bez īpašas skatuviskās darbības norunātu Mičelas tekstu ir ļoti daudz – romāns tik tiešām tiek detalizēti un izteiksmīgi pārstāstīts, tā ka visu "kā tolaik bija" saprast varēs arī grāmatu nelasījušie) un XX gadsimta pirmās divdesmitgades padomju kinoklasikas avangarda teatralizētu stilizāciju ar skaidri nolasāmām aģitpropagandas teātra/kino zīmēm. Iecere visai asprātīga.

Scenogrāfs Aigars Ozoliņš pa visu gigantisko Dailes skatuvi uzslējis metāla un koka konstrukciju, kas atmiņā momentāni atsauc Sergeja Eizenšteina filmu Bruņukuģis Potjomkins ar leģendārajām Odesas kāpnēm, uz kurām tika apšauti sadumpojušies matroži. No Eizenšteina izrādē trūkst vienīgi pa kāpnēm ripojošo bērnu ratiņu, toties bērnus izrādē aizstāj divas lielgalvainas lelles (Skārletai gan bija trīs bērni), kuras vada aktieri. Izrādes sociālo patosu visizteiksmīgāk iezīmē Skārletas kokzāģētavās nodarbinātais lētais darbaspēks – katordznieku puskailie torsi, kurus, pletni plīkšķinot, regulāri dauza kaut kur dižo kāpņu pašā augšā un izrādes fināla ainas nēģeru koris, kad tumšos tērpos, kas atgādina tipiskas ķīniešu vai korejiešu darba drēbes, kādas esam raduši redzēt propagandas fotouzņēmumos no ĶTR vai Ziemeļkorejas ziņu aģentūrām, uniformēta "darbaļaužu masa" pa kāpnēm ilgi un draudīgi tuvojas skatītājiem, refrēnā dziedot: "Rīt, rīt, rīt." Kas būs rīt? Vispasaules proletariāta revolūcija? Melno okupācija? Kā saka, ņepoņal. Toties efektīgi.

"Baltā" sabiedrība iemauktos

Kino klātbūtne izrādē jūtama caurcaurēm. Aktieri kā skudriņas tekalē pa kāpnēm ar maza formāta dekoratīvajiem aizslietņiem, kas imitē kinoekrānus. Uz tiem tiek projicētas dzīvās bildes – ar zirdzi ņiem, karietēm, interjera detaļām, nav piemirsts pat nelaimīgais ponijs. Pirmajā izrādes stundā gan kinematogrāfisko triku arsenāls tiek izsmelts. Kaut, atkārtoju, izrādes raitā temporitma organizēšanā entuziasmētais aktieru ansamblis un ekrāna širmīši ir neaizstājams izpalīgs. No otras puses, šāda "universāla dekorācija" – kāpnes kā vienīgais skatuves telporganizējošais atribūts – der jebkurai lugai par jebkuru laiku. Vai tas ir īsti labi Vējiem līdzi, nemāku teikt (protams, daudz mākslotāk būtu vērot Amerikas Dienvidu "vēsturisko" interjeru imitācijas, kaut arī tas daļai publikas šķistu "pa smuko" un Ozoliņa dekorācija šķiet drūma, nomācoša, vienveidīga).

Savs koncepts bijis arī kostīmu māksliniecei Ilzei Vītoliņai – viņa ietērpusi Vējiem līdzi sabiedrību, strikti sadalot to sociālajos slāņos. Nēģeru melnās sejas aizstāj brūni melnas primitīvas darba uniformas. Bet arī baltā sabiedrība ir "iemauktos", iesprostota noteiktos uzvedības rāmjos – sievietēm akcentētas kuplo svārku un korsešu konstrukcijas (man patīk, ka caurspīdīgās kleitas neslēpj "podu", uz kura tās uztupinātas), savukārt vīriešu frakveidīgajiem uzvalkiem mugurpusē bieži ir korsetes šņorējums. Amizanti. Būtībā mākslinieces ideja, šķiet, bijusi akcents uz sabiedrības žņaudzošo sociālo determinētību, no kuras, saprotams, atšķiras "izlecēji" – izrādes galvenie protagonisti – izaicinošā, pat kaitinošā "īru zaļajā" tērptā Skārleta (Kristīne Nevarauska) un Rets (Artūrs Skrastiņš), kuru diemžēl uzvalki ar platām biksēm un lielām kovbojiskām cepurēm dara optiski vēl mazāku, – principā šis Rets ir tāds Sprīdītis.

Tikai mīlas divstūris

Ārkārtā žēl, ka mēļi kostimētais Ešlijs Vilkss Laura Subatnieka sniegumā ir tik vārgi lirisks, monotons un nekāds, līdz ar to būtiski traumējot romāna pašu serdi – jo viss gabals taču ir par mīlas trijstūri, precīzāk, mīlas trijstūra lielo ilūziju, nevis… mīlas divstūri. Piedodiet, bet turpat blakus uz skatuves ir Intars Rešetins mazā "koka kājas" lomiņā, organisks, sirsnīgs, ar mačo/dzejnieka šarmu, – ideāls Ešlijs. Arī Elīnas Dzelmes Melānija ir pārāk surdinēta, blāva, ņaudoša, kaut arī to – būt klusajai, cēlajai ēnai – it kā formāli prasa loma. Manuprāt, neveiksmīgs četru galveno lomu dalījums šoreiz par skādi.

Un nu par triumfatoriem. Neapšaubāmi izrādes galvenā nagla ir Indras Briķes nēģeru kalpone, saukta Mammīte. Ir tāds nerakstīts teātra likums, kas apliecina aktiera meistarības augstāko pilotāžu (kad saka "viņš/viņa paņēma zāli vienā kulakā"), – absolūts skatītāju zāles klusums. Lūk, Briķes Mammītes monologs II daļā bija vienīgais šīs izrādes "kulaks".

Bravo arī Kristīnei Nevarauskai. Visupirms par fizisko izturību – būt piecas stundas nepārtraukti uz skatuves, nemitīgi skraidāt pa Potjomkina kāpnēm, emocionāli pārslēgties no satura, jēgas, noskaņas ziņā kardināli tik dažādajām epizodēm – brīnos, kā aktrise to vispār spēj ne vien fiziski, bet arī psihiski izturēt. Nevarauskas Skārleta pārliecina – loma ir veidota gudri, demonstrējot gan Taras saimnieces pretrunīgo raksturu amplitūdā no šķelmīgas koķetērijas līdz postošam egoismam, no smeldzīgas rezignācijas līdz plosošai emocionalitātei ar vaļā nerviem. Bet visupirms šī Skārleta nezaudē pašcieņu, kaut arī uzdrīkstas būt komiska un muļķīga. Apjomīgs un jaudīgs aktierdarbs.

Artūram Skrastiņam veicies maķenīt mazāk – viņa Retā uzpērk sirsnīgās notis, bet uzspēlētas ir ciniskās, sarkastiskās, ironiskās, lai kā mākslinieks censtos pierādīt, ka arī "dzīvē viņam tīkot izaicināt, provocēt". Rets – Skrastiņš nav tas tips, ko dēvē par blazētu ciniķi ar ievainojamu (ievainotu?) dvēseli. Viņš drīzāk ir gudrs aprēķina cilvēks, kurš salūst, sastapdamies, iespējams, pirmo reizi ar tādu mītisku parādību kā emocionāls tukšums. Kad aktieris runā par mīlestību, "kuras vienā brīdī vienkārši vairs nav, beigusies", – saproti un pieņem šo Skrastiņa Retu. Un tas jau ir interesanti – Skārleta formāli ir DT stāsta uzvarētāja, Rets – tā patiesais zaudētājs. Viņš aiziet, "izšķīst vēsturē", viņa paliek Tarā, te, tagad. Iespējams, Jans Villems van den Boss ir radījis izrādi par trauslo dzimumu – vīriešiem.

Ja spēsit izlauzties cauri teatrālajām klišejām un uztversiet tās kā mazāko ļaunumu Dailes lielinscenējumā, iespējams, tomēr saklausīsit Vējiem līdzi 2013 dzīvo pulsu, jo tāds tur tomēr ir. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja