Valmieras teātrim pirms kāda laika – lielā mērā ar Oļģerta Krodera palīdzību – bija "ierunāta" frāze, ka Valmieras skatītājs ir gudrs, gatavs nākt arī uz sarežģītu un smagu repertuāru un nealkst pēc komēdijām. Taču šis rudens pierāda, ka ir iespējama situācija, kad lielā skatītāju zāle ir pat biedējoši tukša, lai arī izrādes veidotāji ir darījuši ļoti daudz un patiešām varam runāt, ka ielikuši jauniestudējumā sirdi un dvēseli.
Savukārt LMT Mansardā, kur gan ir ievērojami mazāk vietu, par skatītāju trūkumu izrādē Venēra kažokādā sūdzēties nenākas. Izrāde, kas aizpilda tā sauktās gudrās izklaides nišu, pamatā uz to liktās cerības arī attaisno.
Esiet sveicinātas, skumjas
Par ieceri aicināt uz Valmieru divus pazīstamā režisora un pedagoga Sergeja Ženovača audzēkņus no Maskavas Indra Roga stāstīja jau 2017. gada rudenī, un šoruden šī iecere piepildās. Režisore Jekaterina Polovceva ar Fantočini noslēpumu ir pirmā, savukārt Jegora Peregudova iestudējuma Apmaiņa pirmizrāde notiks piektdien, 9. novembrī.
Jekaterinu Polovcevu Latvijas skatītāji nedaudz pazīst: viņas iestudējumam Marija Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī bija paīss skatuves mūžs. Režisore ir ļoti aktīva – jau mēnesi pēc pirmizrādes Valmierā viņa skatītājiem parādīja jauniestudējumu Melnā vista Krievijas Akadēmiskajā jaunatnes teātrī.
Reja Bredberija stāsta Elektriskā ķermeņa dziesma dramatizējumu ar nosaukumu Fantočini noslēpums Jekaterina Polovceva rakstījusi pati (tulkojusi Agnese Rutkēviča), un nevar noliegt, ka inscenējums ir veikts rūpīgi, ar lielu atbildības sajūtu. Pēterburgas scenogrāfa Emīla Kapeļuša skatuves noformējums kopā ar Igora Fomina gaismu partitūru rada noslēpumainu pasauli, kas mazliet atgādina režijas metra Roberta Vilsona iestudējumu estētiku. Ir garš to cilvēku saraksts, kuri iestudējumam devuši savu pienesumu: kostīmu māksliniece Agnese Kaupere, kustību konsultants Kārlis Božs, mūzikas konsultants Emīls Zilberts, videomākslinieks Aleksandrs Grunte, kā arī iluzionisti Dace un Enriko Pecoli. Pēc ieceres tas ir saskanīgs komandas darbs, kurā iekļaujas arī aktieru sniegums. Taču izrādei trūkst nerva, tā rit līdzeni melanholiskā noskaņā, trūkst negaidītības momenta, kontrapunkta, kas satricinātu rāmo mieru.
Dramatizējums ir veidots kā triju cilvēku atmiņu stāsts, kad pēc mātes nāves tiek atrasts neparasts tehnoloģisks risinājums viņas aizstāšanai – elektriskā vecmāmiņa. Tālivaldis Lasmanis, Dace Eversa un Rihards Rudāks atveido varoņus gan vecumā, gan bērnībā, tomēr emocionalitātes pastiprināšanai brīžiem parādās arī trīs bērni līdzīgā apģērbā. Tas diemžēl izskatās pēc režisores nodrošinājuma – «ja nu kāds nesaprastu». No bērniem jaunākā un mātes nāves visvairāk ievainotā ir meitene Agate, kuras atveidojumā Dace Eversa izmanto runāšanu bērna balsī. Tas šķiet mazliet strīdīgi, jo arī velk uz ilustratīvisma pusi. Ingus Kniploka Fantočini ir vairāk funkcionāla nozīme, bet Rihards Jakovels tēva lomā diemžēl ir ļoti bezpersonisks. Par izrādes centru loģiski kļūst Elīnas Vānes Elektriskā vecmāmiņa. Aktrise rada to paradoksālo brīnuma sajūtu, ka nedzīva būtne spēj būt emocionāla un kļūt par ģimenes galveno locekli.
Izrādes klupšanas akmeņi, manuprāt, ir divi. Pirmais – tai nav skaidri definētas mērķa grupas, un šķiet, ka vecākajai paaudzei stāsts varētu būt par vienkāršu, savukārt jauniešiem izrādes apcerīgums varētu likties par gurdenu. Respektīvi, pēc tam, kad jau tā diezgan lēnā garā ir atklāta galvenā intriga, iestājas refleksija, un tai savukārt trūkst piesātinājuma, kas neatslābstoši noturētu uzmanību. Un te arī otrā problēma – izrāde diezgan drīz sevi izsmeļ, jo tās sižets neattīstās. Dzejas teātra elementi, mēģinot ar Volta Vitmena tekstiem papildināt iestudējuma jēgas līmeni, darbojas tikai daļēji. Toties iluzionistu triki palīdz krāšņot bērnības ainas un vidi, kurā dzimusi elektriskā vecmāmiņa, tomēr nepadara izrādi rotaļīgāku, jo tās pamattonis ir melanholija. Tādējādi drīz vien iestājas vienmuļība.
Kurš kuru
Spraigāka atmosfēra valda LMT Mansardā, kur Inese Mičule iestudējusi pašas tulkoto Deivida Aivsa komēdiju Venēra kažokādā. Dramaturgs radoši pārstrādājis mazohisma tēva Leopolda fon Zahera-Mazoha darbu Venera kažokādās, izspēlējot to kā teātri teātrī. Pie augstprātīga, iespējams, seksiski noskaņota dramaturga un režisora jau pēc aktieru atlases beigām ierodas kāda kaitinoša būtne, piedabū tomēr noklausīties viņu Zahera-Mazoha darba iestudējuma galvenajai lomai, un tad sākas interesanta spēle, kurā tiek nojaukta robeža starp literāro darbu un realitāti.
Izrāde netieši atgādina, ka Inga Alsiņa savulaik beigusi tieši Valmieras teātrim gatavoto kursu. Viņa aizgāja meklēt laimi Jaunajā Rīgas teātrī un tagad, trāpījusies zem štata samazināšanas zobena, atradusi sadarbības iespējas ar Valmieras teātri gan vasaras festivāla izrādē Inuaki reptilis manī Ingas Tropas režijā, kuru teātris plāno pielāgot LMT Mansarda telpai, gan Ineses Mičules jauniestudējumā partnerībā ar vienu no šī teātra radošākajiem un varošākajiem aktieriem Imantu Stradu.
Ginta Sippo dekorācijas ir apzināti veidotas brutāli kailas – tā ir maza skatītāju zāle ar neizteiksmīgu amfiteātri – dažām krēslu rindām. Imanta Strada tēlotais Tomass Novačeks ir noguris, sakaitināts un grib ātrāk tikt mājās. Pretendentes uz galveno lomu, viņaprāt, ir bijušas bezcerīgas, tātad viņš labi saprot, ko vēlas redzēt, un diez vai tā ir tāda haotiska būtne kā Vanda Žurdēna, kura uzplijas ar savu personu. Taču, lasot aktrisei pretī lugas tekstu, Novačeks aizraujas, viņam kļūst interesanti, un pakāpeniski viņā pamostas gluži negaidīts mazohista raksturs. Vanda soli pa solim viņu pakļauj sev, radot iespaidu, ka vairāk par lomas iegūšanu viņu interesē iespēja padarīt par savu vergu pašu režisoru.
Ingas Alsiņas un Imanta Strada saspēle ir rūpīgi saāķēta, bet, izrādei iespēlējoties, tajā vajadzētu atplaukt vēl lielākai rotaļībai, lai aktieri pilnībā izbaudītu savas lomas, iepludinot tajās arī krietnu pašironijas devu. Ar dramaturga svētību aktrise Vanda it kā iemieso sevī Vandu – Zahera-Mazoha darba varoni, abām saplūstot, īpaši, kad aktrise izvelk no somas līdzi paņemtu kostīmu. Eleganti atrisināta situācija, kad Vanda faktiski aptin Tomasu ap pirkstu, piedāvājot samainīties lomām īsi pirms tam, kad abu lasītajā tekstā notiek būtisks sižeta pavērsiens. Tas, kurš valda un kurš – pakļaujas, mainās Zaheram-Mazoham, bet ne viņa interpretiem. Režisore faktiski dod neskaidru mājienu, ka sieviete, kura ielaužas Novačeka dzīvē, var būt arī viņa nogurdināto smadzeņu iztēles (sapņa?) auglis.
Jāatzīmē gan, ka arī šī izrāde prasa uzmanīgu skatītāju, un gadījās novērot, ka erotiski uzlādētā aktieru saspēle neuzrunāja gluži visus zālē – man blakus sēdēja kungs, kura nopūtas bija sirdi plosošas. Ieguvēji ir tie, kuri šajā stāstā ierauga ne tikai vīrieša un sievietes attiecību sarežģīto dabu, bet arī tēmu par teātra un dzīves saplūšanu un mijiedarbību.
Izrādes
Fantočini noslēpums
Valmieras teātra Lielajā zālē 10.XI plkst. 13, 7.XII plkst. 18.30
Venēra kažokādā
Valmieras teātra LMT Mansardā 8.XI plkst. 18.30, 10., 11.XI plkst. 13, 22., 23.XII plkst. 18.30, 26.XII plkst. 17