Deviņpadsmitā gadsimta latviešu mākslas vecmeistari, pie kuriem pieskaitāms arī Jūlijs Feders (1838–1909), kādu brīdi nav bijuši pētnieku uzmanības centrā, jo 90. gados daudz lielāku vērību ieguva padomju posmā daudzkārt noklusētie modernisti un nonkonformisti. Savukārt par reālistiem, kā viņus nešaubīgi dēvēja agrāk, viss vai vismaz daudz kas šķita skaidrs un izpētīts. Protams, no šodienas skatpunkta, piemēram, 1956. gadā izdotā Artura Eglīša un Artura Lapiņa monogrāfija Jūlijs Feders nav uzskatāma par autoritatīvu avotu, bet nu jau aizpagājušais gadsimts joprojām ir daudzējādā ziņā neskaidrs un "balto plankumu" pārpilns. Mākslinieka 175. dzimšanas diena ir kļuvusi par labu iemeslu tos, cik iespējams, piepildīt ar tveramāku saturu.
Triepiens atraisās
Rīgas biržas zāle klasiskai glezniecībai ir kā radīta, un muzejisku vērtību klātbūtne šķiet pulcējam arī diezgan daudz publikas. Zināmā mērā tas saistās ar reālistiski mimētiskās tradīcijas noturību un populāro priekšstatu par "īstu" mākslu, kādu uztaisīt vajag mācēt (tā dominanti pat XX gs. beigu Rietumos apstiprināja krievu konceptuālistu tandēma Komara un Melamida amizantais Vispieprasītāko gleznu stiķis – uz sabiedriskās domas aptaujām balstītu gleznu sērija, kurā nepārprotami valdīja klasiski būvētas, panorāmiskas ainavas ar vēsturisku personību un jauku dzīvnieciņu figūrām).
Sākot apskati no ierastās kreisās puses, var izsekot aptuvenai hronoloģiskai attīstībai, kuras sākumus iezīmē patumši, trauksmaini romantisma iespaidi (viens no efektīgākajiem piemēriem – Ainava ar negaisa mākoņiem, 1873) un noslēdz jau XX gs. sākuma noskaņu mākslai raksturīgas gaiši elēģiskas un rāmas ainavas (Rīta migla Koknesē, ap 1900, u. c.). Darbi daļēji grupēti arī pēc gadalaiku principa (vairāki ziemas skati) vai žanriskās piederības (virkne portretu). Kaut arī, ieejot izstāžu zālē, skatiens pirmo sastop, šķiet, Federa viskanoniskāko darbu un latviskās ainavas simbolu – panorāmisko Gaujas leju (1891), liela daļa veikuma gleznota ārpus Latvijas, dažādos cariskās Krievijas reģionos, kas bija tā laika vienotā kultūrtelpa labāku dzīves un darba apstākļu meklējumos.
Cēlais un piezemētais, panorāmas un tuvplāni, trauksme un miers, laucinieciski vienkāršais un saldeni skaistais ir tie pretpoli, starp kuriem iespējams klejot skatītāja uztverei. Var arī vērot, kā sīkais triepiens, kas sākotnēji gandrīz pilnībā "pieder" objektam, pakāpeniski atraisās, kļūst plašāks un brīvāks, parādās saules pielieta plenēra elementi (Sigulda, 1905– 1907, u. c.), gan nekad nenonākot līdz priekšmetu impresionistiskai "izkausēšanai" krāsainā gaismā.
Zeltītā puzle
Vai Federa gleznas ir tikai mākslas vēstures vai joprojām arī pašas mākslas fenomens? Konkrētā vēsturiskā kontekstā tapuša darba pievilcību ārpus oriģinālā laika un telpas, iespējams, var izgaismot arī šī konteksta apzināšana. Izstādes tandēms ar pamatīgu grāmatu jau ir ierasta prakse, un tās veidolu šoreiz noteikusi Federa mākslas izpētes situācija: kā atklāšanā sacīja izdevniecības Neputns galvenā redaktore Laima Slava, māksliniekam nav veicies ar vienu pētnieku, kurš būtu viņu izzinājis no visiem aspektiem. Tā nu rezultāts ir vairāku autoru pienesuma mozaīka vai puzle, apvienojot rakstu krājuma un reprezentatīva albuma elementus. Grāmatas noformējums ar vāka zeltaino toni un ornamentētā rāmja stūri ir skaidra "zelta klasikas" zīme; diskutablākais dizaina moments gan ir reprodukciju izklājumi par divām lappusēm atvērumā, kas biezā izdevumā tomēr ievieš deformācijas.
Reiz Johans Valters, kurš pie savas monogrāfijas jau ticis, tika nosaukts par vienu no noslēpumainākajām latviešu mākslas virsotnēm; izdevums rāda, ka arī Federa gadījumā noslēpumu pietiek. "Kā Kokneses kroga turētāja dēls nonāca pie domas par mākslinieka profesiju? Kādus tālaika tēlotājas mākslas paraugus vai to reprodukcijas viņš varēja skatīt? Kas viņu virzīja vai iedrošināja? Uz šādiem jautājumiem droši atbildēt nav iespējams" (Eduards Kļaviņš, Jūlijs Feders – ziemeļu romantiķis, Jūlijs Feders, Rīga: Neputns, 2013, 174. lpp.).
Pretrunīgas ziņas dokumentos ir par izglītību, un minēt nākas arī dažādu biogrāfisko pavērsienu motivāciju, kā vislabāk redzams Edvardas Šmites rakstā Seni notikumi. Jaunas liecības, kas atsedz tā laika reālijas un nebūt ne tik romantisko, trūkuma apēnoto gleznotāja dzīves ikdienu. Cik rubļu varēja nopelnīt zīmēšanas skolotājs XIX gs. Jelgavā un kāda bija Federa virzība pa tā laika karjeras kāpnēm jeb mākslinieka "dienesta pakāpēm", ir daži saistoši aspekti, ieskaitot arī komplicētās attiecības ar tā laika mākslas izglītības citadeli – Pēterburgas Mākslas akadēmiju.
Līdzības un atšķirības
Citi autori vairāk pievēršas pašiem mākslas darbiem, kuros ir arī uzskatāmas līdzības ar Eiropas un Krievijas laikabiedru sniegumu (laikam tiešākā, lai arī ne pilnīgi identiskā analoģija ir Federa Pēc vētras (1874) un norvēģu mākslinieka Augusta Kapelena Mirstošais mūžamežs (1852), kas izcelta Kļaviņa rakstā). Salīdzinošās mākslas vēstures metode dominē arī Kristīnes Ogles apcerē Starp tradīciju, dabu un jūtām, aplūkojot radniecīgo un atšķirīgo, piemēram, Feders nesekoja krievu kolēģu peredvižņiku piemēram tēlot ainavu kā fonu sociālam vēstījumam par tautas grūto dzīvi. Liriski emocionālā veidā pārkausējot, nevis tieši pārņemot akadēmisma, romantisma, reālisma, impresionisma un salonmākslas tradīcijas, sāk iezīmēties allaž tik meklētais mākslinieka lokālās savdabības elements, lai gan var šaubīties, vai, piemēram, tautasdziesmu dabas redzējums jebkādā konkretizējamā veidā ir šīs specifikas avots.
Inta Pujāte rakstā Fotogrāfijas epizode Jūlija Federa radošajā biogrāfijā aplūkojusi tikai vienu mazzināmu Federa darbības aspektu – viņam Jelgavā piederējušā fotoateljē darbību. Inese Sakne un Dzintra Temerova izvērtējušas Federa gleznās izmantotos materiālus un signatūras, Ivonna Veiherte apzinājusi darbu likteņus saistībā ar privātkolekcijām. Publikāciju bagātina kataloga daļa, bibliogrāfija un personu rādītājs, kā arī kopsavilkumi angļu un krievu valodā, popularizējot Federa būtisko ieguldījumu vietējās ainavu glezniecības līmeņa celšanā.
Jūlijs Feders
Izstāde Ainava
Muzejā Rīgas birža līdz 10.XI
Kuratores Aija Brasliņa un Kristīne Ogle