Latviešu mākslas publika mīl ārzemju slavenības, bet ar vienu noteikumu – tām jābūt ļoti slavenām. Jo – kādi vārdi tad cirkulē medijos, kas nav domāti akurāt nozares profesionāļiem? Rotko, Celmiņa un Demjens Hērsts, tas arī viss. (Pat lietpratēju diskusijas agri vai vēlu sāk rotēt ap jautājumiem, vai pirmie divi ir vai nav latvieši un "kā tad Hērsts īsti taisa naudu?") Plus vēl gadījuma rakstura ziņas par cenu rekordiem izsolēs vai izklaidējoši stāstiņi no sērijas "mākslinieks, kas glezno ar dzimumlocekli". Būtībā tam visam nav nekāda sakara ne ar mums, ne ar mākslu. Pasaulē ir tūkstošiem labu mākslinieku, un sastapšanās ar viņu darbiem varētu izvērsties neizdzēšamā iespaidā, ja vien mēs līdz tiem nokļūtu vai viņi atbrauktu pie mums. Tāpēc ikkatrs, kurš vēlas Rīgas skatītājus iepazīstināt ar ārzemju mākslu, ir dilemmas priekšā: vaigus piepūtušam, sameklēt daudz, daudz naudas, lai atvestu kādu ceļojošu superzvaigznes izstādi, kas varētu būt bijusi aktuāla pirms gadiem pārdesmit (starp citu, tā dara visur pasaulē, un sacensībā neizbēgami uzvar bagātākie), vai samierināties, ka izcili notikumi paliek nepamanīti. Tādi gadījumi ir bijuši – lai atceramies Jozefa Boisa un grupas COBRA izstādes muzejā vai pavisam neseno Nika Mausa viesošanos kim?, kam vajadzēja būt atspoguļotām avīžu pirmajās lappusēs, bet nebija.
Nākotnes zvaigzne?
Ir vēl arī cits ceļš, kas gan var nenest gandarījumu uzreiz, turklāt prasa vairāk garīgu nekā materiālu ieguldījumu. Īstam ekspertam, kādi nešaubīgi ir mūsu galeristi un kuratori, tikai jānotic savai gaumei un prognozēšanas spējām, lai pārsteigtu Rīgu ar kādu jaunu vārdu, kas par superzvaigzni varbūt kļūs tikai nākotnē. Protams, ir risks, ka nekļūs, – bet vai kāds tādā gadījumā būtu zaudētājs? Ir taču paraugi, ko atcerēties: Latvijā karjeras gaitu sākumā ir dziedājusi Anna Ņetrebko, dejojis Roberto Bolle, bet spēku zenītā ar visu trupu viesojies režisors Romeo Kasteluči – mākslinieki, kuru vēlreizēja atdabūšana uz Rīgu prasītu totālu publisko un privāto resursu mobilizāciju.
Vācu mākslinieka Piusa Foksa (viņš savu vārdu izrunā tāpat, kā tas rakstīts) gaitām Ilze Žeivate, galerijas Māksla XO vadītāja, sekojusi līdzi ikgadējos mākslas gadatirgos Preview Berlin. Pagājušajā rudenī tika panākta vienošanās par mākslinieka viesošanos Rīgā. Foksu pārstāvošā galerija Martin Mertens, kas Berlīnē bija izvietojusies tieši pretī Mākslas XO stendam, varēja lepoties ar lielu publikas uzmanību. Lielā mērā to nodrošināja Eva un Adele, populārais plikgalvaino kundzīšu duets, kuras, starp citu, ar patiku gozējās pie mūsu pašu Gintera Krumholca skulptūras Dāvids. Tomēr viņu galerijas kolēģis Piuss Fokss arī nepalika ēnā – kā tas lielās skatēs bieži mēdz būt, lai gan piedāvājums ir neaptverams, pie kaut kā viena apstājas gandrīz visi. Tā kā gleznotājs tiešām ir ļoti jauns (dzimis 1983. gadā, studijas pabeidzis 2010. gadā), viņa darbu cenas nebija astronomiskas, un jau no pirmās dienas pie tiem bija izlīmēti punktiņi, kas komercizstāžu zīmju sistēmā nozīmē "pārdots".
Spoguļu ilūzija
Piusa Foksa personālizstāde Rīgā ir neparasts notikums arī tāpēc, ka parasti viņa vienaudži, no kuriem daudzi jau izpelnījušies respektējamus ierakstus CV, pārsvarā tomēr Latviju apciemo tā saukto nekomerciālo projektu ietvaros, piemēram, festivālā Survival Kit, grupu izstādēs kim?. Izstāde Tas pats spoguļos toties ir starptautiskas komerciālo galeriju sadarbības rezultāts. Šādai praksei ir savi plusi – gaišas un respektablas telpas Rīgas centrā, salikums ar latviešu mākslas metra Guntara Sietiņa veikumu blakus zālē un, protams, iespēja darbus iegādāties. Uz garākās galerijas sienas izkaisītie Foksa mazie gleznojumi tiešām izskatās pēc spogulīšiem – tikai tajos atspīd nevis galerijas, bet daudzu un dažādu sienu fragmenti. Ekspozīcijas kompozīciju līdzsvaro pāris lielāku darbu pretī ieejai un pa kreisi no tās. Sākumā gleznas var noturēt par pilnīgi abstraktām kompozīcijām, bet, tuvāk ieskatoties, šis iespaids mainās: ar vienkāršāko ģeometrisko laukumu – taisnstūru, trijstūru, rombu – kārtojumu mākslinieks iezīmē telpiskas struktūras. Daudzās gleznās izmantots rāmja princips – līnijas, kas dublē gleznas formātu, ir arī kā durvis vai logs, atvērums uz iluzoru telpu. Tiesa gan, tā parasti nav dziļa – skatienu apstādina kāda plakne pretskatā. Galerists Martins Mertens to raksturo kā priekškara motīvu, jautājot, kas paliek aiz tā. Glezniecības maģija, kas gan cits, turklāt tā nekur nepaliek, bet ir tieši acu priekšā! Šajā ziņā Piuss Fokss varētu būt pat ļoti saprotams mūsu mākslas mīļotājiem, kas ir pieraduši pie niansētas virsmas glezniecības ar smalkām toņu saspēlēm. Vienkāršība un konceptuāla skaidrība, kādu demonstrē vācu mākslinieks, ir apbrīnojama: it kā krāsu slāņi kārtotos paši, atklājot intriģējošas salaidumu vai pārklājumu vietas, un autors būtu tikai ziņkārīgs vērotājs, kam viss, uz ko viņš paskatās, pārvēršas gleznā. Radošs vieglums vai vismaz tā ilūzija laikam ir galvenais iemesls, kas šī autora darbus liek uzlūkot ar smaidu un atcerēties ar gandarījumu.
Tas pats spoguļos
Galerijā Māksla XO. Līdz 21. maijam