Izstādes Documenta recenzija. Nepamatota optimisma paraugstunda

Šis kuratores Karolīnas Kristovas-Bakardžijevas žests atgādina ASV prezidenta Kenedija leģendāro uzrunu Rietumberlīnē 1963. gada 26. jūnijā, kurā viņš ar vārdiem «es esmu berlīnietis» pauda solidaritāti ar neapskaužamā situācijā nonākušajiem berlīniešiem. Arī Documenta kuratore, iekļaujot Kabulu izstādes norises vietu sarakstā, līdzīgi pauž pārtikušās un mierā dzīvojošās Rietumu sabiedrības solidaritāti un norāda, ka «es» (Rietumu māksla, mākslinieki, kuratori u. tml.) varu būt un esmu arī Afganistānā.Ikona nevietāTaču netiek ignorēta arī refleksija par to, vai Rietumu mūsdienu māksla tur kādam vispār ir vajadzīga, - viens no pirmajiem darbiem, kas sagaida skatītāju izstādes centrālajā norises vietā Fridericianum muzejā, ir Haleda Hourani un Rašīda Mašaravi veidots dokumentāls video par Pablo Pikaso slavenās gleznas Sievietes portrets (Buste de femme, 1943) eksponēšanu Rāmallā. Unikāls notikums - 2011. gada 24. jūnijā pirmo reizi Palestīnā tika izstādīta Pikaso glezna (Hourani bija šī notikuma iniciators un viens no organizētājiem). Izsekojot mākslas darba garajam un sarežģītajam ceļam no Van Abbemuseum Eindhovenā līdz Palestīnai, filma atspoguļo politisko apstākļu radītās problēmas, ar kurām Palestīnas Starptautiskā Mākslas akadēmija sastapās ik uz soļa (starptautisko deponēšanas līgumu sastādīšana, apdrošināšana, robežkontrole u. c.). Eiropas modernisma ikona šajā filmā lielākoties izskatās pilnīgi nevietā, turklāt visvairāk tad, kad tā galu galā eksponēta speciāli izveidotā, specifiskām drošības prasībām un klimatisko apstākļu noteikumiem atbilstošā telpā, norobežota no skatītājiem un palestīniešu karavīru apsargāta. Lai arī varam iedomāties, ka māksla ir kas tāds, kas spēj vienot un samierināt, tai pašā laikā to var arī uztvert kā naidīgas vai vismaz svešas politiskās ideoloģijas nevēlamu importu.Tajā pašā laikā rodas iespaids, ka Documenta valda māksliniecisks optimisms, kas balstīts selektīvā vēstures pārskatīšanā un interpretācijā. Pārstaigājot cilvēces vēsturi un pievēršoties būtiskiem pagrieziena punktiem, kuri lielākoties saistīti ar fizisku vai garīgu vardarbību, kuratore gan atgādina par pašu vardarbības faktu, gan par mākslas iespējamo - glābjošo - funkciju šādos apstākļos. Ekspozīcijas sadaļā ar nosaukumu Smadzenes apkopoti kuratores izvēlēti mākslas darbi un vēsturiski artefakti, kuriem teorētiska koncepta vietā jāpaskaidro izstādes ievirze. Starp tādiem Rietumu modernisma stūrakmeņiem kā Džordžo Morandi Otrā pasaules kara laikā radītās absolūti pārlaicīgās un rāmās klusās dabas un Mena Reja 1923. gadā eksponētais metronoms ar Lī Milleres acs fotogrāfiju apskatāma arī Evas Braunas pūdernīca, dvielis ar izšūtiem Ādolfa Hitlera iniciāļiem un Tamāša St. Turbas 1969. gada skulptūra Čehoslovāku radio (ķieģelis radiouztvērēja izskatā, kādus tobrīd darināja daudzi, lai sabotētu varas iestāžu centienus konfiscēt aizliegtos radioaparātus).Krustnešu kabarēIzstāde jautā (vai varbūt apgalvo?) - vai būtu pārspīlēti ticēt tam, ka mūsdienu māksla spēj veicināt mieru, labklājību un saprašanos visā pasaulē? Lai arī šī māksla ir globāla parādība, tās izcelsme un konvencijas lielākoties meklējamas Rietumu kultūrā. Rietumu kultūras pārprastais universālisms, mesiāniskā apziņa un kultūrtrēģerisms šajā aspektā var atgādināt gan pirmos krusta karus ar utopisko mērķi iekarot Jeruzalemi, gan Amerikas un Āfrikas kolonizāciju vēlākos gadsimtos. Daudzi Documenta iekļautie darbi reflektē par šīm un citām kultūru, civilizāciju un ideoloģiju sadursmēm, lielākiem un mazākiem konfliktiem, par nesaprašanos un pārpratumiem. To skaitā, piemēram, Vaela Šaukija episkais leļļu animācijas filmu cikls Krustnešu kabarē (iesākts 2010. gadā). Tajā pārlūkota krusta karu vēsture, izstāstot labi zināmos faktus no mūsu uztverē tradicionālā «pretinieka» - saracēņu - skatpunkta (balstoties uz libāniešu rakstnieka Amīna Maalufa 1983. gada grāmatu Krusta kari, skatīti arābu acīm).Samierināšanās iespējasStrādājot ar vēsturisko materiālu, Documenta dalībnieki ar mūsdienu mākslas izteiksmes līdzekļiem, kuru skaitā savukārt ir neskaitāmi aizguvumi no citām cilvēka darbības jomām, sākot no lauksaimniecības un beidzot ar žurnālistiku un kvantu fiziku, rada optimistisku skatījumu uz mierīgas sadzīvošanas vai vismaz samierināšanās iespējām globālā mērogā. Reizēm pat tie vairs nav mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, bet tikai zinātne. Piemēram, Vīnes Universitātes fizikas profesors Antons Ceilingers sadarbībā ar studentiem izstrādājis uzskatāmus kvantu fizikas iespēju demonstrējumus. Savukārt Eimija Balkina lieto politiskā aktīvisma metodes, iestājoties par vides aizsardzības jautājumiem. Jau kopš 2004. gada viens no mākslinieces projektiem saistīts ar uzmanības pievēršanu gaisa piesārņojuma problēmai, un viņas ieguldījums Documenta ir eksponētā sarakste ar vairāk nekā 200 iestādēm, politiķiem un valdībām visā pasaulē, kuras mērķis ir iekļaut Zemes atmosfēru UNESCO Pasaules kultūras mantojuma objektu sarakstā. Arī skatītāji varēja piedalīties kampaņā, parakstot un nosūtot jau sagatavotu pastkarti UNESCO.Turklāt vardarbība un posts ne vienmēr ir cilvēka iniciēti. Piemēram, viens no izstādes darbiem - cienīgā vitrīnā spilgti izgaismotas divas beigtas mušas. Tā ir daļa no Pračajas Fintonga darba, kura nosaukumu var tulkot gan kā Snaudošā slimība, gan Miega slimība, jo eksponētās ir cece mušas, kuras Āfrikas tropiskajos reģionos izplata nāvējošo tripanosomiāzi jeb miega slimību. Šī darba lielākā daļa Documenta apmeklētājiem paliek neredzama - mākslinieks ilgstoši strādājis Etiopijā, Tanzānijā un Zambijā, lai kopā ar vietējiem iedzīvotājiem izstrādātu lētus un efektīvus līdzekļus bīstamo cece mušu populācijas ierobežošanai. Documenta tomēr nav politiska kampaņa vai manifests un nesniedz nepārprotamas atbildes uz daudzos mākslas darbos jaušamo ideālistisko jautājumu, vai laime un taisnība (brīvība, vienlīdzība un brālība) pasaulē ir iespējama un kā to sasniegt. Tai pašā laikā Documenta saglabā nopietnību un vismaz piedāvā jēgpilnas sarunas tēmu par to, kāda varētu būt mākslas loma un funkcija XXI gadsimta sākumā. Nekur nav teikts, ka šādai sarunai var būt laimīgas beigas.