Izvēle par labu dramaturģijai, kuras vērtība komentārus neprasa, ir solis pretī veiksmīgam iestudējumam, jo ne reizi vien teātra cilvēki ir atzinuši, ka, trāpot uz īstajām sliedēm, raksturi izveidojas un attiecības starp varoņiem attīstās dabiski un likumsakarīgi. Nule Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) tā sākotnējais mākslinieciskais vadītājs Juris Rijnieks atgriezies ar amerikāņu klasiķa Tenesija Viljamsa autobiogrāfiskiem motīviem cauraustās lugas Stikla zvērnīca (1944) skatuves versiju. Aktieriem ir sagādātas neizsmeļami dziļas lomas, kuras var spēlēt plašā emocionālajā amplitūdā, savukārt skatītājiem – teātra prakses piemērs, kas parāda, cik atšķirīga var būt teātra aina, kurā vietu atrod gan inovācijas, gan gaužām novecojusi estētika.
Saprašanās krēsla
Izmantojot JRT Jaunās zāles iespējas, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis pret skatītāju tribīni ir novietojis podestu, uz kura ir iekārtots mātes Amandas un viņas divu pieaugušo rūpju bērnu Lauras un Toma pieticīgais miteklis. Tā diagonāli veidotā kompozīcija un rūsgani pelēcīgais kolorīts raisa nevilšas asociācijas ar Teodora Žeriko gleznu Medūzas plosts – šoreiz kā visai neuzticamu pēdējo patvērumu plēsīgā kapitālisma ēnā. Skatuves iekārtojums sasaucas ar dramaturga vēlāk sarakstītās lugas Kaķis uz nokaitēta skārda jumta pirmiestudējumu 1955. gadā, kad atbilstoši scenogrāfa Džo Mīlzinera iecerei spēles telpa ar vienu stūri ietiecās publikā, iekļaujot to ģimenes drāmas liecinieku šaurajā lokā.
Apkārt valdošajā pelēcīgumā, kas līdzīgi patinai pārņēmis ik dzīvokļa spraugu, ir kaut kas vairāk par nabadzību. No tā dveš nolemtība. Izvēlētais interjers un krāsu palete gan nav nekas oriģināls mākslinieka līdzšinējā darbībā, drīzāk tēmas variācija, kuru burtiski atdzīvina spožā etažere vienā no dzīvokļa kaktiem. Tajā ir izvietotas stikla figūriņas, kurās fizisku defektu un psiholoģisku kompleksu mocītā Laura ir atradusi uzticamus kompanjonus. Šo izteiksmīgo skatuves zīmi brīžam maģisku vērš Arta Dzērves veidotie rotaļīgi kaleidoskopiskie atspīdumi uz mēbeles dibensienā ievietotā ekrāna.
Nika Ciprusa gaismas caur logu rūtīm zīmē spocīgas kontūras tumšajās istabās un uzskatāmi akcentē saprašanās krēslu, kas valda starp varoņiem. Brīžam trauksmaini sarkanā krāsā tiek izgaismotas kulises, kas ved uz dekadentiskiem piedzīvojumiem, it kā turpinot domu, ka šiem cilvēkiem, jo sevišķi Tomam, vides maiņa nepalīdzēs mainīt likteņa nospraustos ceļa orientierus.
Laikmetam pieskaņotie Jolantas Rimkutes kostīmi ieturēti scenogrāfijai radniecīgi pelēcīgā toņkārtā un vienlaikus papildina, nevis dekorē vēstījumu, kas jo sevišķi izceļas sava laika dienvidu štatu elites rocību raksturojošajā, vēl aizvien romantiskām detaļām rotātajā Amandas zaļajā tērpā. Ir viegli noticēt, ka tas viņai liek atcerēties savu reiz plaukstošo jaunību un raisa grūti noslēpjamu lepnumu, ka viņa tajā joprojām izskatās lieliski.
Ikdienišķie konflikti
Šāds izrādes vizuālais tēls rosina spēcīgas izjūtas un neizbēgami prasa tikpat intensīvi piepildītas lomas. Lai arī cik godprātīgi aktieri būtu centušies apgūt savu varoņu domāšanas un jušanas ceļu, viņu attiecības lielākoties paliek formālas. Aktieri ar grūtībām cīnās, lai panāktu emocionālo kulmināciju autora dinamiski sacerētajās izskaidrošanās ainās, kad atšķirīgas gaidas un izvēles konfrontējas Lauras un viņas iztēlotā kavaliera Džima dialogā, kā arī Amandas un Toma noklusēto pārmetumu caurstrāvotajā pēdējā strīdā, kas noslēdzas ar šķiršanos uz visiem laikiem. Salīdzinājumam – Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē pašlaik skatāmajā Tenesija Viljamsa lugas Ilgu tramvajs iestudējumā vārdu kaujas brīžam tiek izspēlētas gandrīz patoloģiskā dzīves patiesīgumā.
Elitas Kļaviņas mātes tēla pamatā ir ārišķīgas intonācijas un grimases, bet šī teatralitāte nepāraug traģiskā groteskā, kas sasauktos ar iedibināto tradīciju viņu uzskatīt par tirānisku sievieti. Nevar gan noliegt, ka šāda pieeja ļauj raisīt vairāk jautrības atsevišķās komiskās ainās, piemēram, kad viņa inerces dēļ mēģina pavedināt uz vakariņām ģimenes lokā ielūgto meitas kavalieri, apskurbusi no acu priekšā pēkšņi atausušām pagātnes ainām ar pašas reiz pieredzētām lepnām debitantu ballēm. Taču Amandā nav ne kripatas ļaunuma, kura dēļ viņu varētu ienīst. Bērnus kaitina viņas sīkmanīgā un visur esošā klātbūtne, bet ar to, šķiet, ir maskēta nespēja piepildīt savu patieso vēlēšanos nokārtot bērnu dzīvi, kuriem vajadzēja kļūt par bagātiem plantatoru pēctečiem, bet kuri ir spiesti eksistēt nolaistā iekšpagalma ēkā, uz ko ved nenozīmīga šķērsiela.
Ar sevi un ikdienu nemierā esošo Tomu Ritvars Logins rāda, izmantodams savu pēdējā laikā iecienīto skatuviskās eksistences veidu. Viņa varonis ir ļoti lietišķs – ne tikai sarunājoties ar māti un māsu, bet arī kā teicējs uzrunājot auditoriju. Aktieris it kā apzināti vairās mazliet vairāk izgaismot topošā rakstnieka mīklainās naktsgaitas un nākotnes nodomus, kam nav nekā kopīga ar vāji atalgoto darbu noliktavā, ar kuru jāuztur ģimene. Savukārt Toms Harjo pēc huligāniskā temperamenta eksplozijas, amizanti ālējoties Francijas degradētās politiskās elites mantinieka tēlā izrādē Pēdējā maltīte, tagad Džima lomā jau atkal ir paslēpies koķetos smaidos un uzspēlēti mierinošā tonī, tā arī neļaujot saprast, kāpēc viņš negaidīti uzņemas tādas rūpes atmodināt Lauras sievišķību, lai uzreiz pēc tam no viņas atstātos, aizbildinoties ar gaidāmajām laulībām ar citu sievieti.
Visu šo iemeslu dēļ skatuviskā darbība kļūst sadzīviska, konflikti – ikdienišķi, bet drāma izpaliek. Nerimstošu skumju stīgu gan izdodas uzturēt Agatei Kristai Lauras lomā. Aktrises iepriekš lietoto izteiksmes līdzekļu kvintesence izrādes gaitā ļauj iepazīt konceptuālu tēlu, kuru raksturo zināma retardācija, caur pieri raidīts skatiens un nedroši vilktas replikas. Pārdroši ļāvusies naivajai dēkai ar Džimu, kas beidzas nesākusies, jaunā sieviete pati kļūst par abu aizrautīgās dejas laikā aizlauzto vienradzi no savas lolotās kolekcijas – no sapņainā bikluma atbrīvota, viņa vairs nav sevišķa, bet joprojām paliek neiederīga pasaulē, kam nav laika noņemties ar īpatnējiem raksturiem. Vienlaikus nepamet ticība, ka šo Lauru nupat baudītā dzīves garša mudinās pamest fatālu ilūziju un fantāziju apzīmogoto zvērnīcu.
Krītošā narcise
Radošās komandas izvēlētā estētika liecina par mēģinājumu izrādē iestrādāt paša dramaturga definētā plastiskā teātra principus, saskaņā ar kuriem ir jāizmanto dažādi paņēmieni atmosfēras radīšanai. Atziņa, ka teksts ir tikai viens no vēstījumu veidojošiem elementiem, mūsdienu teātrī ir kļuvusi par profesionālas izrādes normu, taču ar dramaturga ideju formālu realizāciju šodien acīmredzot nepietiek, lai piepildītu viņa gaidas pēc patiesa, nevis reālistiska skatījuma, kas nav viens un tas pats. Šoreiz mēģinājumi atdzīvināt eksistenciālos strīdus ir pagalam ilustratīvi un izrādi vērš arhaisku. Tekstam korespondējošās videoprojekcijas vienā no ainām glābj vienīgi Lauras instinktīvās kustības, mēģinot notvert kādu krītošu narcisi, kad tās kā aizgrābtās mātes pārkairināto atmiņu manifestācijas pārņem skatuves telpu. Arī raibais muzikālais fons lielākoties funkcionē atsevišķi no varoņu pārdzīvojumiem.
Savukārt autora piedāvātie atsvešinājuma paņēmieni, lai koncentrētu skatītāja uzmanību, paradoksālā kārtā to kliedē – uz skatuves galasienas projicētie uzraksti, kuros formulēta konkrētās ainas būtība, un publikai adresētie Toma introspektīvie komentāri ir vēl viens informācijas avots, kam ir jāatrod vieta tā jau efektiem pārpildītajā iestudējumā.
Tāpat kā nevienam vairs nav saistošas dramaturgu idejas, kā inscenēt viņu iztēlē radītās ainas, nav obligāti arī analizēt starp rindām iekodētos zemtekstus. Tenesijs Viljamss tāpēc arī ir klasiķis, ka neuzspiež sev būtiskās tēmas. Un režisoram nav jāpakļaujas citu noteiktai laikmeta dienaskārtībai. Taču ir izšķērdīgi neizmantot dramaturga dāsni piedāvātās iespējas interpretēt varoņu biogrāfijas un sižeta pavērsienus, lai atgādinātu skatītājam par apkārt esošās pasaules sarežģītību.
Zinot dramaturga dzīves gājumu un paradumu lugās runāt pašam par sevi, uz ko norāda arī izrādes programma un kāda no videoprojekcijām, kurā pārklājas dramaturga un Toma portreti, jāšaubās, vai tiešām Džima steidzīgās nozušanas iemesls ir pēkšņi modušās rūpes par līgavu un vai Toms vakarus ārpus mājas pavada kinoteātros, nevis kādā no kvīru midzeņiem, runājot lugas leksikā.
Izrāde Stikla zvērnīca noteikti atradīs savu skatītāju, kurš vienkāršoti izstāstītajā stāstā atkal jutīsies ērti, bet cerams, ka liela daļa būs tādi, kuri no teātra prasa daudz vairāk un nenobīstas, kad sastopas ar nezināmo.
Stikla zvērnīca
JRT Jaunajā zālē 9., 10., 27.V, 1., 3.–5.VI, 3.IX plkst. 19
Biļetes pārdotas