Retie izdoti darbi (Jūrzemes burvis, Mitago mežs un citi) lielākoties plašākai sabiedrības uzmanībai paslīdēja garām teju nepamanīti. Sekojot pasaulslavenā Dž. R.R. Tolkīna epa Gredzenu pavēlnieks ekranizācijai, pirms dažiem gadiem dienasgaismu ieraudzīja arī šī romāna latviskojums, tomēr žanra fani to lielākoties novērtēja kā neizdevušos.
Priekšstatu, ka fantāzija ir tikai bērniem domāti pasaku stāsti, kopš pagājušā gada decembra mēģinās lauzt vēl kāda slavena darba latviskojums – Džordža R.R. Mārtina romānu cikla Ledus un uguns dziesma pirmā, teju 800 lappušu biezā daļa Troņu spēle, kura savu pirmizdevumu piedzīvoja vēl 1996. gadā. Arī šis latviskojums seko pavasarī TV demonstrētajai visai veiksmīgajai romāna adaptācijai ekrānam. Romānu cikls, kuram angļu valodā iznākušas jau piecas daļas (tiesa, uz katru nākamo fani pacietīgi gaida vairākus gadus) un tiek solītas vēl divas, atzīts par vienu no tiem darbiem, kas pēdējo gadu gaitā visvairāk iespaidojuši priekšstatu par fantāzijas žanru.
Tiesa, vispirms jāatzīst, ka no klasiskās tolkīniskās fantāzijas šajā darbā ir gaužām maz, lai neteiktu, ka tās nav nemaz. Trūkst viena skaidri izzīmēta varoņa, gandrīz nemaz nav maģijas un mītisku būtņu. Taču viens gan ir – pilnībā izstrādāta citpasaule ar plašu un komplicētu viduslaiku stila fonu, vēsturi, ģeogrāfiju, ciltīm, valodām un ieražām, ar radniecības saiknēm, kas neiesvaidītu lasītāju pirmajā mirklī var samulsināt ne pa jokam, un ar visai komplicētām politiskām intrigām.
Patiesībā sāgas pirmā daļa, ja neņemam vērā svešādās kartes kontūras, gandrīz caurcaurēm ir vēsturisks romāns – pats autors atzīst, ka aptuveni modelējis šo darbu, vadoties no Baltās un Sarkanās Rozes kariem vēlīno viduslaiku Anglijā (arī fonētiski karojošo ģimeņu uzvārdi Stārks un Lanisters atbalso reālo Jorku un Lankasteru dzimtas vārdus). Jā, aprakstītā zeme ir senu cilšu un karaļu, bruņinieku un maģijas zeme, bet Troņu spēle ir stāsts gluži par ko citu – par meliem un nodevību, par varas spēlēm un to, ko tās izdara ar cilvēku. Valstī, kur vasara var ilgt vairākus gadus, bet ziema – pat desmitgades, par Dzelzs troni ar zobenu, indi, viltu un varu cīnās karaļi un karalienes, bruņinieki un renegāti, bet uz Mūra, kas ieskauj valsts robežas, uz vakts stāv Naktssardze, sargājot zemi no svešā un baismīgā – mirušajiem, zvēriem un mežoņiem.
Uzreiz jābrīdina, ka šī tiešām nav grāmata bērniem un arī pusaudžiem nē – tajā netrūkst ne tikai detalizēti aprakstītas nežēlības, bet arī visai atklātu pretējo (un ne tikai pretējo) dzimumu attiecību aprakstu, kurā netiek ņemtas vērā nekādas pakāpes radniecības saites. Mārtins raksta skaudri, brīžiem brutāli, jau saknē iznīdējot jebkuru priekšstatu par romantizētajiem viduslaikiem, cēlajiem bruņiniekiem un daiļajām dāmām. Aizmirstiet! Tā ir tikai zeltaina attāluma migliņa; aiz tās slēpjas gudri, bīstami vīrieši un sievietes, kuriem nekas nav svēts un kuri ne tikai pārnestā, bet arī tiešā nozīmē ies pāri līķiem, lai panāktu savu. (Jāatzīmē: nav vērts īpaši pieķerties kādam vienam tēlam, jo autors savus auklējumus ar drošu roku galē nost pa vienam vien, īpaši neraizējoties par lasītāju simpātijām. Kāds ārvalstu kritiķis ciklu jokojot nosaucis par Soprāno ģimeni Viduszemē.) Šeit atšķirībā no daudziem fantāzijas žanra darbiem nav arhetipisku „melno” un „balto” varoņu – visi maldās cilvēciskā spēka un cilvēciskā vājuma krēslas zonās, un varonīgam cēlumam nereti seko prātam neaptverams gļēvums un muļķība. No šī viedokļa Troņu spēle ir postmoderns darbs, kas brīvi pārvietojas morālā relatīvisma kategorijās. (Kā to vienā teikumā raksturotu cita fantāzijas darba – Harija Potera piedzīvojumu cikla – tēls: „Nav ne labā, ne ļaunā, ir tikai varenība – un tie, kas ir pārāk vāji, lai pēc tās tiektos.”) Nobriedušu uztveri prasa arī sarežģītais daudzu paralēlu skatupunktu, norišu un sižeta līniju mežģis – līdz romāna vidum uz skatuves jau uznākuši vismaz astoņi centrālie tēli, ieskicēta katra individuālās drāmas vēsture, bet notikumi risinās gausi un prasa pacietību – patiesībā Troņu spēle uzskatāma vien par plašā romānu cikla ekspozīciju.
Diemžēl jāteic, ka jūtami sasteigtajā tulkojumā gājis zudumā daudz no Mārtina oriģinālās prozas metaforiskuma un blīvā, gandrīz izgaršojamā senatnīguma – savu tiesu tur, protams, vainojama par 19. gadsimtu daudz senāku slāņu neesamība latviešu valodā, taču, ja latviskais Gredzenu pavēlnieks cieta no pārliekas teksta izpušķošanas ar apvidvārdiem, vecvārdiem un citām krellītēm, Troņu spēles tulkojums, salīdzinot ar oriģinālu, kļuvis pārāk plakans un bezgaršīgs. Turklāt lasot traucē vienādu jēdzienu daudzviet atšķirīgais tulkojums, bet „bremzē” teju pusē visu gadījumu starp tiešo runu un piebildi nelietotā domuzīme, kas neļauj saprast – vai vēl runā varonis vai jau vēstītājs.
Neraugoties uz atsevišķajiem klupieniem, priecē fakts, ka tulkotās fantāzijas lauciņš Latvijā vairs nav kautrīga nezāle žogmalā, bet, pateicoties daudzu izdevniecību pūlēm, nupat jau nobriest par visai leknu ķirbi dārza vidū, kuru pie labākās gribas vairs nevar ignorēt.