Diriģenta Māra Sirmā vadītais jauniešu koris Kamēr... ir ļoti neparasts kolektīvs. Ne tikai tāpēc, ka, būdams amatieru koris, tas spēj pārliecinoši izdziedāt vissarežģītākās, vokālajā daudzbalsībā sazarotākās visu laiku mūzikas partitūras, ar sava snieguma kvalitāti izgriežot pogas ne vienam vien pasaules profesionālajam korim. Vissvarīgākais ir tas, kā koris to dara. Citiem vārdiem - iekšējās attieksmes jautājums. Tā ir īpaša mīlestība, dedzība, atdeve, ar kādu Kamēr... jaunieši muzicē un uzrunā savus klausītājus. Šis kolektīvs publiku aizrauj ar savu esmi, tai piemīt savs īpašs spēks, valdzinājums un noslēpums. Tieši ar Kamēr... diriģents Māris Sirmais iekopis jaunu, mūsdienīgu kora kultūras, koncertpriekšnesuma un mūzikas programmu estētiku, jaunu saturu. Kora jaunā programma Mēness dziesmas ir tam vēl viens apliecinājums.
Skatījuma daudzveidības svētki
Vienā vakarā faktiski izpildīts divkāršs uzdevums, ietilpinātas divas dažādas programmas par kopīgu tēmu: vācu XX gs. komponista Karla Orfa (1895-1982) viencēliena opera Mēness un 10 jauni, īpaši korim Kamēr... pasūtīti latviešu komponistu opusi, kas radīti par mēness tēmu dzejā un mūzikā. Ar to diriģents turpina tematisko programmu ceļu, kuru pirms dažiem gadiem aizsāka latviešu komponistu latviešu tautas dainu apdaru cikls Latvija - saules zeme un kurš savukārt bija impulss unikālajam pasaules vēriena projektam Pasaules saules dziesmas. Es nebrīnītos, ja pēc kāda laika arī Mēness dziesmām sekotu Pasaule mēnessgaismā vai līdzīgi ar daudzu zemju komponistiem pasūtītiem jaundarbiem. Lai gan pasaule te jau ir - Karla Orfa skatuves drāmas personā.
Mēness pasaules kokā
Bez visiem daudzkārt suminātajiem radošajiem interpretācijas mākslinieka talantiem, nelokāmās misijas apziņas, neparastajām darbspējām un harismātiskās spējas iedvesmot un aizraut sev līdzi visus, ar kuriem viņš strādā, diriģentam Mārim Sirmajam piemīt vēl kāda neparasta īpašība. Savos radošajos projektos viņam izdodas «salaulāt», apvienot šķietami nesavienojamas puses. Viņa vadītā Kamēr... koncertprogrammās līdzās cits citam organiski, bez traucējošas berzes koeksistē visdažādākie stili: laikmetīgā akadēmiskā mūzika ar populārās mūzikas un spilgtiem «nepieradinātas» folkloras elementiem (dziedāšana tautiskā manierē). Cieši blakus ir absolūtās, tīrās kora a capella mūzikas un teatrālas izteiksmes pasaule. Pat šovs vārda labākajā nozīmē, jo Kamēr... dziedātāji arī tēlo un dejo, izspēlē dažādas mizanscēnas, veido simboliskas grupu kompozīcijas. Te iederas skatuves gaismas, īpaši veidoti tērpi, scenogrāfija, skaņu foni, un filozofiski piepildītie Ilmāra Blumberga vizuālie simboli. Sekojot mūsdienu cilvēka alkām pēc audiovizuālā, tas atgādina par senajām, dabiskajām, vienkāršajām saknēm - mistēriju spēlēm. Viss iepriekš teiktais vistiešākajā veidā attiecas arī uz mēness mūzikas vakaru LU aulā, kas iesākās ar kora izrādi. Četri kora puiši Ansis Bētiņš, Andrejs Stupins, Toms Icikzons, Imants Auziņš te bija solisti un aktieri vienlaikus, vitāli izdziedot un ar labu humora izjūtu izspēlējot blēžu - mēness zagļu - lomas Orfa viencēlienā Mēness. Viss koris aktīvi un pārliecinoši darbojās Jura Pakalniņa režijā, Ilzes Zīriņas horeogrāfijā, Elitas Patmalnieces tērpos un Ģirta Mucenieka skatuves uzbūvē ar ozolu centrā. No paša kora resursiem nācis arī zemnieks Artūrs Upatnieks un ciema vecākais Edgars Skarbulis, kurš azartiski notēlo ainu, kurā ciema vecākais ir piedzēries. Papildspēki ar operbalsīm te ir tikai divi - tenors Jānis Kurševs, kurš teicēja lomā brīžiem tīši tēloja aizsmakušu, un baritons Armands Siliņš - Pēteris, kuram jānokāpj no debesīm savaldīt mirušo bohēmisko uzdzīvi pazemē. Tas, ka koris dejo un spēlē teātri, netraucē dziedājuma kvalitātei un saskaņai ar orķestri Sinfonietta Rīga. Gaumīgi iederas arī pēc režisora ieceres ierakstā izmantotie naksnīgie dabas skaņu foni. Tie rada noskaņu iepretim K. Orfa mūzikas demokrātiskajam tiešumam un skatuves darbības amizanti vienkāršajam humoram.
Mēness neredzamā puse
Mēness dziesmu pirmatskaņojumu programmā pats diriģents Māris Sirmais ar īsu anotējošu stāstījumu ievadīja publiku 10 komponistu dažādo opusu atšķirīgajās noskaņās. Sirmajam izdodas pat tas, kas kašķīgo latviešu vidē ir pavisam neparasti, - vienā programmā savietot pretēju radošo nometņu līderus. Jau Pasaules saules dziesmās, kurās koris izdziedāja dažādu zemju komponistu skatījumu uz sauli, Latviju pārstāvēja gan mūsu nacionālās nopietnās mūzikas pīlārs Pēteris Vasks, gan estrādes maestro Raimonds Pauls, kurš šoreiz uzrakstījis ļoti smalku, sirsnīgu, melodisku, taču arī harmonijās izsmalcinātu dziesmu ar Jāņa Petera filozofiski aizšifrēto dzeju Tu esi mēness neredzamā puse. Tajā atpazīstama gan Paula smeldze, gan impresionisma nonakordu krāsas. Filigrānāko, kora partitūrā izsmalcinātāko un noskaņā poētiskāko jaundarbu topā izvirzās Jura Karlsona muzikāli fonētiskā spēle ar grieķu valodas vārdiem Selēnes zilie putni - īsta skaņu iztēles glezna, kas, atgādinot senu, skaistu leģendu, izvirza īpaši grūtus uzdevumus astoņām kora solistēm. Meistardarbi ir Artura Maskata un dzejnieces Liānas Langas Mēnesnīcas noktirne un Ērika Ešenvalda The New Moon ar Sāras Tīsdeilas vārdiem, kuras sākumā Ešenvalds sapurina un apžilbina ar elektrizējošu enerģiju. Līgai Celmai skaņdarbā Mani mīl mākslinieks grēcīgs kolorīti padevusies čakiski bohēmiska pilsētas noskaņa ar J. Petera dzeju.
Brīnišķīga bijusi ideja iesaistīt ģitāristu Kasparu Zemīti, kurš ar dziļi personisku klasiskās ģitāras pasāžu «dzeju» piešķīra īpašu apgarotību savai pavisam vienkārši komponētajai, sākumā pat unisonā dziedamajai Mēnessnaktij ar Aspazijas vārdiem. Pozitīvu rezultātu ar labu nākotnes perspektīvu nesusi arī uzticēšanās paša kora dziedātājai, vēl tikai topošajai komponistei Evijai Skuķei, kura Mēness vokalīzē (ar latviešu tautasdziesmu vārdiem) droši izmantojusi arī folklorisko dziedāšanu atklātajās balsīs. Jau iepriekšparedzamu ambientu atmosfēru uzbūra Raimonds Tiguls, kurš pats iekļāvās savā Moonlight Sound Design ar Šveicē nesen izgudrotā idiofona hang spēli. Attīstot sinkopētas ritmu spēles, Mēnesī ar Sondras Lāces tekstu Rihards Zaļupe, šķiet, centies padarīt kori par savveida sitaminstrumentu, bet īsti nav izdevies, un arī mūzikas doma, intonācijas kodols izšķīst vispārīgu faktūras formu kustībā. Andra Sējāna Mēnesim robs mūsdienīga tehnoloģiju šova formā atdzīvojies Ojāra Vācieša dzejolis par briesmīgo Šlopster- Klopsteru un vienīgo drosmīgo puiku starp bailīgajiem.