Katrs par sevi: Sniegāja gūstekņi recenzija

Džo Kārnahana (burvīgi ciniskās, kritikas un skatītāju cienītās kriminālkomēdijas Smokin’ Aces autors) režisētās filmas nosaukumā tvertais pelēkums slēpj sevī vismaz divējādu nozīmi. Vispirms – tā ir palama vilkam, ar šo dzīvnieku lielo baru sastopas astoņi aviokatastrofā izdzīvojušie filmas personāži. Vai, kas vēl būtiskāk, – šo Aļaskas naftas urbēju proletāriskajā un bieži vien kriminālajā realitātē (darbs–krogs–kautiņš–pohas–darbs utt. – līdz bezjēgai katru dienu) pelēkums ir sava veida apziņas krēslas zona, kurā tie eksistējuši gan darbā Aļaskā, gan – pašiem par nelaimi – turpina eksistēt tādā arī tajās dažās dienās, kad šķietamais Dievs dāvājis apšaubāmu dāvanu – izglābšanos no avarējušās lidmašīnas. Izglābšanos, kas ir bezcerīga, jo vide, kurā šie astoņi nokļūst, patiesībā ir slazds – teju arktiskais aukstums, sniegavētras, augstkalnu retinātais gaiss un apkaimē sirojošo vilku bandas ir tie īpašie apstākļi, kādos prātā drīzāk nāk sakāmais – no vilka bēgsi – lāča ķetnās nokļūsi. Pamazām sāk darboties nepielūdzamais nāves skaitītājs – astoņi, septiņi, seši, pieci, četri, trīs, divi, viens… Uzreiz atzīšu, ka baiso skatu mīļotāji sadomazohisti būs īpaši aizkustināti un laimīgi, vērojot nāvi nr. 1 un nr. 7. Filma ir bezcerīga, drūma, nežēlīga, tā neatstāj ne mazākās ilūzijas par dievišķo izglābšanos vai šo konkrēto vīriešu morālo augstsirdību – izglābušos vīru pēkšņi pamodusies cēlā vēlēšanās noskaitīt lūgšanu par mirušo kolēģu dvēseles mieru tiek slāpēta ar cinisku stāstiņu par Ankoridžas proletāriešus apkalpojušas resnas eskimosu maukas uzdāvināto triperi, vai, mirēja acīs skatoties, izstāstīta mierinoša pasaciņa par laimīgo tikšanos ar mīļajiem cilvēkiem tur, paradīzē, mijas ar marodierismu, jo svarīgi ir savākt miroņu makus ar naudu. Režisoram nav ilūziju, ka cilvēki ir brīnišķas ētiskas radības, kas to vien dara kā domā par citiem. Nē, izdzīvo katrs par sevi. Tomēr, lai cik dīvaini tas šķistu, filma ir poētiska. Par to ir atbildīgs Laiema Nīsona tēlotais varonis ar grūti izrunājamo uzvārdu. Viņš, kurš uz Ankoridžu devies labprātīgā trimdā, lai, cik var noprast, izpirktu grēka un vainas sajūtu par zaudēto sievu (atmiņu ainas dod mājienu, ka sieva mirusi), ir filmas morālētiskais centrs – vienīgais cilvēks, kurš ne tikai zina, kā rīkoties, sastopoties ar sirojošu vilku baru (Laiema Nīsona varonis strādājis naftas urbumos par uzraugu – sargu, kas ar snaipera šauteni apsargā cilvēkus no vilku uzbrukumiem), bet zina, ka varbūt tomēr… ir vērts dzīvot. Dzīvot, ne tikai izdzīvot. Taču sniegāju gūstekņiem šāda iespēja līdzinās nullei. Pelēkie viņus visus uzpasē. Un Laiema Nīsona vīrs beigu galā nokļūst vilku midzeņa pašā centrā, kad palicis pēdējais no astoņiem. Alfa tēviņš Pelēkais viņu ir noķēris. Tās ir (filmas) beigas. Vienīgais, kas maķenīt bojā filmu, ir vēlme par varas makti šo elementāro stāstu padarīt par filosofisku līdzību ar misticisma piegaršu. Brīdinu – filmā nav nevienas sievietes, izņemot galvenā varoņa sievu – tā parādās uz īsu brīdi sapņos.Kam domāta? Džeka Londona ziemeļu un vilku stāstu, piemēram, Senču aicinājums, cienītājiem. Skarbajiem večiem bez meitenēm, vēlams._Sniegāju gūstekņi/ The Grey_Drāma. ASV. 2011.Režisors Džo KārnahansLomās Laiems Nīsons, Dermots Malrūnijs u. c.