Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +6 °C
Viegls lietus
Piektdiena, 27. decembris
Inita, Elmārs, Helmārs

Katrs pats par sevi. Daugavpils teātra izrādes Pie klusiem ūdeņiem recenzija

Režisores Lienas Šmukstes Daugavpilī iestudētās izrādes Pie klusiem ūdeņiem varones īstai pašatklāsmei var ļauties tikai uzticamā kompānijā – savā un skatītāju lokā

Literāte Ieva Melgalve, ievadot pašas rediģēto, radošumā dzirksteļojošo mūsdienu rakstnieku īso stāstu antoloģiju Regīna Ezera. Re: (2021), kas tapusi, iedvesmojoties no Regīnas Ezeras daiļrades un spilgtās personības, atzīst, ka rakstnieces vārds ir tik vispārzināms un darbi – tik dziļi iesakņojušies latviešu literatūrā, ka ikvienam lasošam cilvēkam ir skaidrs, kas viņa tāda ir un ko raksta, – pat ja darbi jau sen kā nav pārlasīti. Tāpēc jābrīnās, ka Regīnas Ezeras bagātīgā valoda, dumpnieciskā izteiksme, kas pārkāpj domāšanas un rakstīšanas priekšstatus, un neatkārtojamās dzīves īstenības individualizētie varoņi ir tik reti sastopami uz teātra skatuves laikā, kad remdenas tēmas un to risinājumi nu nemaz nerezonē ar šī brīža pasaules dzīves izjūtu.

Četras versijas

Oktobra beigās Daugavpils teātrī pirmizrādi piedzīvoja režisores Lienas Šmukstes versija par rakstnieces nomoda un sapņu stāstu krājumu Pie klusiem ūdeņiem (1987). Tās ir piecu dažāda vecuma un atšķirīgi sarežģītas dzīves pieredzes rūdītu sava laika sieviešu vēstules autorei, atceroties tiešā un pārnestā nozīmē karstas un vētrainas vasaras brīvdienas pie kāda cilvēku klātbūtnes neapgrūtināta ezera. Tur cita starpā nācies šķetināt arī atpūtnieku savstarpējo attiecību publiskām acīm slēptās zemdegas. Tekstā sastopamā sievietes balss maskulīnajā padomju realitātē, fikcijas un patiesības mija, manipulējot ar lasītāja uztveri, subjektīvisms, kas atklājas viena notikuma atspoguļošanā no dažādiem skatpunktiem, un autores sev piešķirtā komentētājas, līdzi dzīvotājas loma spilgti atklāj Regīnas Ezeras mākslinieciskā rokraksta iezīmes postmodernās noskaņās.

Izrādē piedalās četras aktrises, kuras izstāsta četras notikuma versijas. Dramaturģe Agnese Rutkēviča dramatiskā emancipācijā balstīto, taču ar pārējiem attālāk saistīto medmāsas Daces stāstu ir atmetusi un, šķiet, ir atšķēlusi arī daļu no apkārtējo vidi sulīgi krāsojošā konteksta, bet, pārējo varoņu sakāmo sakoncentrējot pa pusstundai ilgā grēksūdzē, ir saglabājusi viņu raksturu savdabību.

Pie ieejas teātra Lielajā zālē skatītājus sadala četrās grupās atbilstoši numuriem, kas uzspiesti uz pastkartēm līdzīgajām izrādes programmām, un katru nogādā atšķirīgā lokācijā, kur sāksies viņa maršruts pa izrādi un teātri vienlaikus. Iestudējuma laikā skatītāji nonāks gan šo atzīšanos iniciatores Ivetas projektēšanas birojā, kas iekārtots ēkas augšējā stāva eksperimentālās zāles stūrī, gan viņas vīra mīļākās Zitas mākslinieces darbnīcā teātra scenogrāfu cehā, gan vīra māsas Mirdzas kurpju veikalā, kam vieta atrasta otrā stāva foajē starp mīkstajiem krēsliem un istabas augiem, gan arī pie ķīmiskās tīrītavas administratores Bellas, Ivetas jaunības dienu likteņa nelolotās paziņas, kura skatītājus uzrunās teātra pirmā stāva rekreācijā pie letes starp tīriem un vēl mazgājamiem apģērba gabaliem.

Paņēmiens, stāsta pavedienu ritinot no vienas teātra telpas uz citu, kas parasti publikai nav pieejamas, un vienlaikus stimulējot skatītājus radīt atšķirīgu izpratni par redzēto, jauktā secībā iepazīstoties ar stāstu varonēm, nav oriģināls. Taču tas dod iespēju ko tādu pieredzēt aktieriem un skatītājiem uz savas ādas, nevis citu atstāstos un rosināt jaunu interesi par jau zināmu teātri un māksliniekiem.

Turklāt šoreiz tam ir arī konceptuāla nozīme, iecerēta vai ne. Varones saista kopīgas atmiņas, kopīgi paziņas, pat ģimenes saites un dziļi personiski pārdzīvojumi. Kā jebkurš no mums, arī viņas īstai pašatklāsmei var ļauties tikai uzticamā kompānijā – savā un skatītāju lokā, kuri uzmanību šajā brīdī pievērš vienīgi viņām. Tajā pašā laikā katrai kas cits no pieredzētā šķiet būtisks, un galu galā kopīgi pavadītais laiks pie ezera tiek pieminēts vien garāmejot. Ar Regīnas Ezeras vārdiem aktrises pasaka to, ko viņu varones nekad nepateiktu publiski aiz kauna, bailēm vai varbūt aiz pašcieņas, kuru kā retu dārgumu neparko negribas nozaudēt.

Visā krāšņumā atklājas katras raibā un nesaķemmētā iekšējā pasaule, vientulīgi eksistenciālas stīgas par savu vietu dzīvē un nodzīvoto gadu lietderību… Katra pati par sevi – trāpīgs un vienlaikus skumjš vērtējums par cilvēka vietu pasaulē, kam taču būtu jāturas uz savstarpējas sapratnes un līdzjūtības saitēm.

Saprašanās iespējamība

Tiem, kas to vēl nezināja, aktrises apliecina, ka ir lieliskā formā un alkst pēc iedziļināšanās vērta repertuāra. Līdz šim viņām neierasti ciešā tuvplānā, faktiski pašām nosakot distanci līdz skatītāju pirmajai rindai, aktrises viegli nodibina kontaktu ar publiku un ieved savu varoņu gaitās. Aktrises gan ir smalkjūtīgas un publiku tikpat kā neprovocē. Viņas nemeklē šo aizlauzto sieviešu motivācijā dedzīgu cīņu ar patriarhālo iekārtu, lai gan teksts tam būtu visai pateicīgs. Viņas atrod veidu, kā cieņpilni izturēt dzīves neaiztaupītos pārbaudījumus, jo vismaz iekšējos monologos nemēģina izlikties par labākām, citādām vai, iespējams, stiprākām, nekā ir patiesībā. Arī fatālos kritienus, nemaz nerunājot par sāpīgi nobrāztajiem ceļgaliem, viņas neiztaisa par likteņa sazvērestību un, kā teiks viena no varonēm, sažņaugtām dūrēm nenolād pasauli, bet gan turpina dzīvot, lai arī kas.

Mana izrāde sākās ar Kristīnes Veinšteinas Mirdzas stāstu. Skatītājus uz krēsliem sagaida konfektes ar mazām kartītēm, kas piešķir ar dzīvi samierniecisku kamertoni arī viņas sakāmajam: "Skrienot pakaļ mīlestībai, kurpes nodeldējas visātrāk!" Pēc tam Maijas Korklišas Iveta, atklājot pusmūža sievietes samīto pašcieņu, saprotamā kārtā kļūst manierīgāka, skaidri iezīmējot kontrastu ar visādi citādi varones inteliģenti ieturēto dabu. Inese Ivulāne-Mežale pašsaprotami pieticīgu, bet sīkstu atklāj Bellu, kuras daiļais vārds paradoksālā kārtā neatbilst autores zīmētajam varones eksterjeram, kam nav žēloti krāsaini apzīmētāji: viņas spicais deguns bijis "izaicinošs baroneses knābis, pie kura pūra tiesai jādod līdzi muiža… vai vismaz kariete!".

Iestudējumā pārsteidz Daugavpils teātra jaunās aktrises, nu jau izdaudzinātā Valmieras Drāmas teātra kursa absolventes Agneses Laicānes veikums Zitas lomā. Zem smalkajām un nepaklausīgajām cirtām kupla cigaretes dūma sabiezinātā noskaņā negaidīti atblāzmo aktrises personiskais un profesionālais briedums. Viņa šajā neilgajā izrādes nogrieznī pamanās ar smeldzīgu vieglumu atskatīties uz kompromisos un pašpārmetumos pavadīto sievietes dzīvi, kurā aiz brunetes lietišķās ārienes virst tikko apvaldīts kūpošs temperaments. Agnese Laicāne ar šo lomu būtiski paplašina savas mākslinieciskās iespējas, apliecinot prasmi iejusties arī liktenīgas pavedinātājas ādā. Turklāt kostīmu mākslinieks Gatis Timofejevs viņai ir sagatavojis melnu bikškostīmu, kas Zitu nenovēršami iezīmē kā sava vēja nestu neatkarīgu būtni.

Tieši šajā epizodē scenogrāfam Raimondam Vindulim, mijiedarbojoties ar autentisko teātra vidi, ir izdevies radīt varones biogrāfiju papildinošu atmosfēru pretstatā citām telpām, kuru minimāliem līdzekļiem veidotais iekārtojums ir visai abstrakti iezīmēts. Šajos apstākļos bezceremoniāli un tāpēc negaidīti emocionāli tiek vizualizētas Zitas atmiņas par tik ļoti gaidītā bērna zaudējumu – sarkanvīns no apgāztas glāzes pārčaukst pār avīzēm noklātu galdu un nolemti pakšķ uz grīdas, aizskalojoties nebūtībā.

Mudinot noticēt saprašanās iespējamībai, režisore Liena Šmukste izrādes finālā visas varones un skatītājus beigu beigās sapulcina vienkopus ar lēnprātīgu maigumu izspēlētā melodramatiskā rituālā – no šņorbēniņiem nolaistos sarkanos pavedienos varones iesien savas acīmredzot tomēr nenosūtītās vēstules, no kulisēm izskan pēdējās replikas, un Sergeja Vasiļjeva gaismās gaiss ņirb kā klusu ūdeņu vizēšana.

Šķiet, Regīnas Ezeras pasaule prasa vairāk šerpuma, uzdrīkstēšanās un varbūt nekaunības, par visām dzīves nebūšanām pasakot arī kādu biezāku vārdu. Režisore šoreiz nemēģina sarežģīt lietas – un gaišs, apcerīgās noskaņās pavadīts vakars Daugavpilī ir garantēts.

Pie klusiem ūdeņiem
Daugavpils teātrī 22.XII plkst. 18.30, 7.I plkst. 15
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja