Ja mākslas cēlāko uzdevumu jeb mērķi definējam kā simboliskas jēgas piešķiršanu ikdienišķām, reālām lietām, norisēm, parādībām, tad Jaunā Rīgas teātra izrāde (varbūt precīzāk derētu apzīmējums – rituālā norise?) Dzeja ir ārkārtējs gadījums un savlaicīgs simbolisks "glābšanas" žests latviešu valodas katastrofālās degradācijas laikmetā. Iespējams, esmu naivs, bet manā apziņā vēl gana sprauna ir atmodas laikmeta bieždaudzinātā tēze "ar garaspēku pret karaspēku" – un nedomāju, ka vispārējās globalizācijas (kas taču nozīmē – vienādošanas, primitivizēšanas) laikmetā šis sauklis mums kā tautai nebūtu aktuāls. Ar garaspēku – skaisto latvju mēli – šoreiz jāstājas pretī "pasaules kā vienotas sādžas" koncepta karaspēkam. Pat ja zināms, ka cīniņa rezultāts ir iepriekš nolemts.
Aktieri – dārgi dizaina "priekšmeti"
Režisore Māra Ķimele un seši aktieri Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts un Jana Čivžele izvēlējušies sev mīļus, "ērtus", patīkamus, tuvus dzejoļus, lai precīzi pusotru stundu tos skandētu/runātu/deklamētu JRT Mazās zāles skatītājiem. Izrādē iesaistītie un tie, kas vērojuši Dzeju vairākkārt, atzīst – katru reizi Dzeja kā kompozīcija ir atšķirīga. Tiek lietots vārds improvizācija – tieši to ik reizi kā pirmo reizi aktieri darot, uznākot JRT noplukušajā, pēc remonta brēcošajā telpā, kurā bez dzejas krājumiem noklātiem pāris galdiem nez kādēļ atrodas stilīgi un dārgi dizaina krēsli. Šis "vides sīkums" patiesībā gana precīzi norāda uz visa notiekošā anahronismu, varbūt pat neracionālo, "bezjēdzīgo" dabu.
Normunda Naumaņa recenziju izrādei Dzeja lasi 24.aprīļa KDi!