Pagājušajā nedēļā Siguldas pilsdrupu estrādē divas dienas pēc kārtas varēja klausīties pasaulē pazīstamas franču muzikālās apvienības – Phoenix (6. jūnijā) un M83 (7. jūnijā). Pēdējos gadu desmitos tās nav sasniegušas gluži tādu kulta statusu kā dueti Daft Punk un Air pagājušā gadsimta beigās, bet tas franču pieskāriens jeb french touch bija noķerams, vismaz ar muguras smadzenēm. Jau Gunāra Cilinska un Jura Lejaskalna atveidotie varoņi klasiskajā 70. gadu latviešu filmā Ezera sonāte apsprieda franču mūzikas burvību. "Klausoties frančus, es ģībstu. Un jūs?" jautāja Lejaskalna varonis Cilinska varonim, un šī frāze jau sen folklorizējusies, bet atgriezīsimies Siguldā un tagadnē.
Tā nav tikai snieguma kvalitāte (ak, kā man nepatīk šis vārds!), drīzāk būtu cienījamāk teikt "profesionalitāte", un tehniskais nodrošinājums, kas ļauj nospēlēt lielisku koncertu neatkarīgi no tā, cik liels cilvēku pūlis tevi klausās. Es pat teiktu, šie, visticamāk, paliks manā gana biezajā koncertu apmeklēšanas biogrāfijā ar pēcgaršu, ko apjautu, jau dodoties ārā no Siguldas pilsdrupām, – tā ir tā maģiskā sajūta, ko koncerts spēj sniegt, līdzīgi kā citas reliģijas (ne mūzikas) apsēstajiem to sniedz dievkalpojums vai kāds cits rituāls, pēc kura jūties aplaimots. Tu klausies, kā mūziķi spēlē, izbaudi procesu kopumā, nevis klausies pazīstamas dziesmas. To varētu salīdzināt ar mākoni, kas virs tevis sablīvējas un dod ārā visu, ko spēj, – lietu, krusu, sniegu. Tava pašsajūta ir atkarīga no tā, cik lielā mērā esi gatavs to visu uzņemt – izbaudot un veldzējoties vai salstot un burkšķot, kāds sabojājies laiks.
Vislielākās pārdomas un neizpratni gan izraisīja Phoenix koncerta mazais apmeklējums, kas, protams, noliek apmeklētāju privileģētā kārtā: viņš jūtas kā privātā tādas grupas koncertā, kas citur pasaulē spēlē daudz lielākas auditorijas priekšā, tomēr žēl. Lūk, M83 koncerts bija izpārdots, bet Phoenix – gluži pretēji. Varbūt tas tāpēc, ka apvienība M83 savulaik uzstājusies festivālā Positivus Salacgrīvā kā viena no festivāla galvenajām grupām? Varbūt pirkt biļetes uz koncertiem tajā pašā vietā divas dienas pēc kārtas cilvēkiem ir par dārgu?
Mulsināja daudzu atzīšanās, ka viņi noteikti būtu gribējuši doties uz Phoenix koncertu, bet neko par tādu neesot zinājuši. Vai patiešām šajā jebkādas informācijas pārpilnības laikmetā cilvēks var neuzzināt kaut ko tādu, kas viņu interesē? Diemžēl, jā. Tiem, kuri ērtības labad sava galvenā un gandrīz vienīgā informatora lomu piešķīruši tīklam Facebook, kļūst par tā diktētā "tieši tev paredzēto piedāvājumu klāsta" vergiem, jo feisbuka algoritms nepieļauj, ka cilvēka intereses var būt daudzpusīgākas par pēdējā mēneša laikā skatīto. Paskaties vienreiz video, kurā bifeļu bars uzbrūk un liek bēgt lauvām, ieliec vēl īkšķīti – un tev piedāvā tamlīdzīgus video skatīties vēl un vēl. Tu esi publicējis fotogrāfiju, kurā tev ir hūte galvā, un parādās piedāvājumi pirkt visādas smalkas, ar rokām darinātas cepures atkal un atkal. Tev patīk apmeklēt vietējo grupu koncertus, piemēram, Aleponijā, bet, ja kādas pāris nedēļas, aizņemts ar citām lietām, neesi to darījis, tev vairs ziņas par tur gaidāmajiem koncertiem nepiedāvā.
Paļaušanās uz sociālajiem tīkliem, kuri "labāk par tevi pašu zina", ko vajag, cilvēku velk iekšā kaut kādā informācijas caurumā, atstājot neziņā par to, kas notiek ārpus tā. Par maz reklāmas? Paziņojumi par koncertiem ar uzrakstu "apmaksāta reklāma" arī var kaitināt, ja parādās pārāk bieži, bet tu vismaz pēc tam nevarēsi teikt, ka neko par to nezināji, un kaut ko tādu nākas dzirdēt arvien biežāk pat par lietām, kas tev savā burbulī likušās pašsaprotamas. Varbūt vienkārši labu koncertu pie mums jau ir tik daudz, ka cilvēki negaida katru paziņojumu par kādas ārzemju grupas koncertu kā svētkus? Varbūt mūsu pašu mākslinieki ir gana lieliski un spēj sniegt mūzikas cienītājiem tādu skaņu mākslas baudu, ka ārzemju mūzika vairs nešķiet sinonīms kaut kam augstvērtīgam un obligāti ķeramam? Būsim uzmanīgāki, lai nebūtu pēc tam atkal jātaisnojas: ak, es būtu gribējis, bet neko nezināju...