Kliedzošās dievietes

Kuratores Šeldas Puķītes virsvadībā Tartu Mākslas mājā organizētas latviešu mākslinieču izstādes – grupas izstāde un divas personālizstādes, kas veltītas dzimtes jautājumiem un ar atšķirīgiem izteiksmes līdzekļiem aktualizē sievietes sociālās un personiskās dzīves mijiedarbības aspektus. Izstāžu kopa ir acīmredzami feministiski ievirzīta (tiešs formulējums aprakstos gan netiek piesaukts) un kļūst par vēl vienu notikumu šīgada Latvijas mākslā, kas mērķtiecīgi piesaka tēmas nepieciešamību un tās līdzšinējo trūkumu šejienes vizuālajā kultūrā.

Ķermeņa uzdevums

Dzimtes jautājumiem veltīti mākslas darbi Latvijas sabiedrībā joprojām šķiet tabu tēma, par spīti tās hrestomātiskajam un jau nedaudz izsmeltajam statusam Rietumu mākslā. Šādu pretestību savulaik ir izjutušas visas postpadomju kultūrtelpas, tomēr Latvijas māksla atpaliek visvairāk, jo atšķirībā no citām Austrumeiropas valstīm nopietni liela mēroga pasākumi, kas manifestētu feminisma mākslu, pie mums nav tikuši veidoti, lielākoties realizēti mazāka formāta pasākumi. Tartu Mākslas mājas izstāžu atklāšanas runā Šelda Puķīte minēja, ka projekts nav apzināti veidots tikai kā sieviešu mākslinieču izstāde, taču vīriešu, kuri konsekventi strādātu ar dzimtes tēmām, Latvijas mākslā īsti neesot.

Atbilde uz jautājumu: "Kāpēc nav?" ietver arī plašāku apliecinājumu tēmas nozīmībai, proti, privileģētās grupas savu privileģētību visbiežāk neapzinās, savukārt māksla ir privātas un kolektīvas empātijas platforma, kas ļauj savu personisko pieredzi paplašināt ar dažādu, identitātes ziņā atšķirīgu grupu pieredzēm. Visas izstādes tika atklātas ar mākslinieču performancēm, kas netieši apliecina distancēšanos no statiskā, buržuāziskā "baltā kuba" formāta, kas paredzēts pasīvai mākslas "lietošanai".

Janas Kukaines kūrētā izstāde Dieviete Ex Machina daļēji veidota no šā gada martā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notikušās šo pašu autoru ekspozīcijas Es pieskaros sev darbiem – tādējādi radīta līdzīga, tomēr mazliet citāda izstāde. Atšķirīgo piesaka arī pavadošais teksts – pirmajā izstādes versijā uzsvars likts uz sievietes attiecībām ar savu ķermeni un seksualitāti, savukārt Dieviete Ex Machina dominē vēršanās pret abu tradicionālo sievietes ķermeņa uzdevumu galējībām – pārspīlēto skaistuma kultu un reproduktīvajām funkcijām. Evas Vēveres jaunradītais darbs Ziedi mātei ir veidots no Igaunijas padomju laika ziedu festivāla pastkartēm, no kurām lielākā daļa bija veltītas mātei. Sentimentālos ziedu foto māksliniece atsver ar lakoniskiem citātiem, kuros atklāj mātišķības pieredzi no sieviešu reālās ikdienas dzīves pozīcijām – nepieciešamību pēc līdzcilvēku atbalsta gan praktiskā, gan psiholoģiskā līmenī. Kontrasta paņēmiens redzams arī citos darbos – Ingrīdas Pičukānes video ar histēriski kliedzošām sievietēm pretnostatīts ierastajam sievietes kā rāma un mēma daiļuma iemiesojumam, Rasas Jansones instalācija Diēta (no mākslinieces pašas gatavotajām konservu burciņām) tradicionālo sieviešu "vietu pie pavarda" konfrontē ar ironiskiem citātiem par sieviešu un vīriešu lomām no literāriem darbiem un ikdienas sarunām, kas etiķešu veidā uzlīmētas uz burciņām.

Jaunavības atgūšana

Radikālāk noskaņota ir māksliniece Mētra Saberova, kura izstādē Pimpin’ Yo Mama Crib stāsta par savu personisko medicīnisko tūrismu – māksliniece jau iepriekš konservatīvākajā, tas ir, lielākajā, Latvijas sabiedrības daļā radīja sašutumu, ziņojot par došanos uz olvadu nosiešanas operāciju Taizemē un jaunavības plēves atjaunošanas procedūru Polijā. Mētras Saberovas personiskā pieredze tiek drosmīgi izmantota kā uzmanības pievēršanas instruments virknei sarežģītu, neērtu jautājumu, kas saistīti ar sievietes ķermeņa tiesībām uz pašnoteikšanos, kā arī apzinātu atteikšanos no bērna radīšanas iespējām, kas joprojām tiek uztverta kā sievietes sociālā un bioloģiskā pamatfunkcija.

Izstādē šīs tēmas tiek izvērstas uzjautrinoši rotaļīgās noskaņās, piemēram, videodarbu translēšanai izmantoti krāsaini, ar multfilmu varoņu tēliem aplīmēti plastmasas datoriņi, savukārt atklāšanas performancē māksliniece, draiski dejojot, mazgāja bērnu ratiņus, parodējot popkultūras klišejas par erotisko mašīnu mazgāšanu puskailu dāmu izpildījumā. Smieklu un groteskas stratēģija kaut kādā mērā neitralizē aplūkoto tēmu smagumu, kā arī mazina sociālo spriedzi, kas tās lielākoties pavada publiskajā telpā.

Margrietas Griestiņas izstāde Dagija pēdējais selfijs radusies ārpus dzimtes nemieriem – pārējo izstāžu darbi lielākā vai mazākā mērā atsaucas uz konkrētām feminisma mākslas tradīcijām, savukārt Margrieta Griestiņa strādā sev raksturīgajā manierē, kas stāstu izvērš caur pārspīlēti naiviem sižetiem, popkultūras tēliem un rotaļīgu absurdu. Galvenais varonis Dagijs ir melnādains, akls "lauku gangsteris" (turklāt feminists), kurš dzīvo videospēlēs un taisa selfijus, – izstādi veido viņa pašfotogrāfijas, brīdi pirms varonis tiek nogalināts, atsakoties iekļauties spēles loģikā un nogalināt citus. Pārējo izstāžu kontekstā šo tēlu var interpretēt kā ironiju par tradicionālajiem vīrišķības stereotipiem, fiziska spēka vietā izvēloties paštīksmīgu sevis dokumentēšanu telefona ekrānā.

Zināmas lomu spēles bija vērojamas arī izstādes atklāšanā, kurā Margrietas Griestiņas pārstāvētās mākslinieku apvienības Golf Clayderman līdzdalībnieks Aksels Bruks blondā parūkā, sarkanā kleitā un augstpapēžu kurpēs atveidoja Margrietu. Gribētos paplašināt šī žesta nozīmi un nodēvēt to par elegantu, asprātīgu un inteliģentas labdabības pilnu atbildi uz konservatīvajām bažām par dieviešu (it kā) pārāk skaļajām un uzstājīgajām balsīm.

Izstādes

Tartu Mākslas mājā līdz 10.XII

kunstimaja.ee