Mūzikas cienītājam grāmatas iznākšana par kādu mūziķi vai grupu vien jau ir svētki. Tie vismaz mēģina apgāzt kopš bērnības dzirdēto šīs aktīvās vai pasīvās nodarbes dēvēšanu par ampelēšanos, kas var palikt hobija līmenī, bet nav nopietni vērā ņemama. Jā, tas tiesa – arī Pienvedēja piedzīvojumu dalībnieki ar grupas darbību vien nenodrošina sev iztiku, bet neviens nerakstītu grāmatu par Māra Žigata darba dienu kādā radio vai Valkas kultūras namā, par Alda Lundes strādāšanu veikalā vai pastā, tāpat Pētera Lundes darbības ar datoriem no malas nemaz nešķiet pats interesantākais, par ko rakstīt.
Kļūdu labojums
Mūzika mums ir līdzās visu laiku – ne vien koncertos un īpašās ierakstu klausīšanās reizēs, bet arī veikalos, kafejnīcās un telefona austiņās. Un, kamēr vēl tās radītāji nav tikai roboti, bet dzīvi cilvēki, par viņiem ir vērts rakstīt. Pirmā no savas paaudzes latviešu rokgrupām, kas sagaidījusi, tātad ar savu darbību vismaz kāda acīs izpelnījusies grāmatu par sevi, ir trio Pienvedēja piedzīvojumi. Arī tās autors Jānis Žilde ir mūziķis, kurš atzīst, ka sākotnēji nav šo grupu uztvēris necik nopietni, līdzīgi kā jebko, kas Latvijas populārajā mūzikā deviņdesmitajos gados ir noticis, izņemot viņa paša grupu Satellites LV.
Šodien šādu jaunības maksimālisma diktētu iedomību viņš var atļauties atzīt par kļūdu, bet tikai grāmatā, jo portāls, kuram Jānis Žilde kā kritiķis raksta ikdienā, ir bizness, kur jāturpina sava viedokļa kā vienīgās neapstrīdamās patiesības paušana. Taču drukātajā presē, televīzijā vai portālos izsviestās drumstalas, pat ja tās ir saturiski vērtīgas, izgaisīs un aizmirsīsies, toties grāmatas vienmēr atgādinās par šo laikmetu un tā varoņiem, tāpat kā skaņu ieraksti. Tā ir lielāka atbildība, kas dod iespēju labot savas kļūdas, un "kļūdu labojums" ir viens no grāmatas autora iecienītākajiem vārdu savienojumiem arī ārpus grāmatām.
Latvijas ģeogrāfija
Protams, tā ir tikai sakritība, ka gada nogalē ir iznākušas divas mūziķiem veltītas grāmatas, kuru nosaukumā vai vismaz apakšnosaukumā, kāds ir Jāņa Žildes grāmatai par grupu Pienvedēja piedzīvojumi, minēti trīs varoņi no kādas ģeogrāfiskas vietas, kur viņi paši nemaz nedzīvo. Trīs no Pārdaugavas bija Amerikas latviešu grupa, kuras ieraksti šeit daudz skanēja sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados (šīs grāmatas autori ir Nora Ikstena un Vilnis Baumanis), bet, ja dzirdam sakām "trīs no Sabiles", kopš deviņdesmitajiem gadiem uzreiz iedomājamies Pienvedēja piedzīvojumus – šai pilsētā dzimušo grupu, kuras dalībnieki savu pilsētu tagad vairs tikai apciemo.
Daudzuprāt, trīs ir arī ideāls cilvēku skaits rokgrupā, jo tas vienmēr uztur spriedzi – trīs nedalās ar divi, tāpēc nav iespējama divu dažādu viedokļu svaru kausu nostāšanās līdzsvarā, kad līdz galam nav apmierināts neviens, bet pēc mierīgas līdzāspastāvēšanas principiem vai – kas vēl skumjāk – saskaņā ar līgumsaistībām ir jāražo mūzika, ko pārdot. Jāņa Žildes grāmatā vairākās vietās ir uzsvērts, ka kopš bērnības trijotne ir tik cieši saaugusi kopā, ka kolektīvā vairs nepaliek vietas vēl kādam dalībniekam, kaut laiku pa laikam ar viņiem kopā muzicējuši arī citi. "Pieniņi" – šis grupas mīļvārds vienmēr ir šķebinājis – ir kā ģimene, kas ikdienā vairs nesatiekas, bet tās locekļi saprot cits citu pusvārdā, kad atkal sanāk kopā, un to var redzēt arī koncertos.
Nedrīkst teikt skaļi
Katrs, kurš nodzīvojis šajā pasaulē vairākus gadu desmitus, jūt, ka, jaunā iekāpjot, laiks skrien arvien ātrāk. Tas ir vērojams arī šīs grāmatas apskatīto laika nogriežņu sadalījumā – divas trešdaļas stāsta lielākoties par septiņu gadu notikumiem deviņdesmitajos gados, ieskicējot arī priekšvēsturi, ieskaitot trio radurakstus, bet atlikusī izskrien cauri divām nupat aizvadītajām desmitgadēm, tāpēc arī tiek izlasīta daudz ātrākā tempā un beigās pat atstāj tādu kā mazuma piegaršu, kas ir labs rādītājs, jo liecina par atkarību no lasīšanas. Īpaši, ja pats esi bijis turpat blakus vai pat visā tajā iekšā, – tad grāmatas lasīšana ir kā patīkama atkalsatikšanās ar aizgājušo laiku notikumiem un realitātes tēliem, brīdi pa brīdim uzduroties kam tādam, ko esi visu laiku it kā zinājis, bet uzskatījis tikai par saviem subjektīvajiem vērojumiem, ko nedrīkst teikt skaļi.
Sabiles grupas nesatuvināšanās ar deviņdesmito gadu Rīgas pagrīdes roku parasti oficiāli tiek skaidrota ar atšķirīgo muzikālo gaumi un sabilnieku vēlmi kļūt populāriem, bet gan jau īstais iemesls ir Māra koķetēšana ar nacismu jaunībā. Vēl savu klausītāju rindas grupa gan jau paretina ar man pirms grāmatas lasīšanas nezināmo stāstu par plānoto, bet pēdējā brīdī atcelto uzstāšanos koncertā homofobu kampaņas ietvaros, kas mūsdienās ir ļoti sāpīga tēma. Notikusī mutes palaišana vairs nav atsaucama, un tās nepieminēšana būtu melošana par savu pagātni, bet tagad mūziķi ir slīpētāki, droši vien tāpēc grāmatā pieskaršanās privātumam tiek apcirsta, aprobežojoties tikai ar sausiem faktiem no dalībnieku personīgās dzīves.
Jā, tas ir stāsts par rokenrolu, apstaigājot un rūpīgi aplūkojot to no visām pusēm, bet iekšā pie tā sirds, lai pārliecinātos, ka tāda vispār ir, tā arī netiekot. Iespējams, tā ir apzināta vēlme emocijas atstāt mūzikai, lai grupas fani, izlasot grāmatu, turpinātu klausīties, ko mākslinieki stāsta dziesmās. Un autoriem no tām ir paliekoša jēga tikai tad, ja tajās ir ielikts vārdos nepasakāmais.
Kopā laizot kaulu
Grāmatā ir vairāk rūpīgi apkopotas informācijas nekā romantikas vai tādu aizkustinošu momentu kā stāsts par Alda pazušanu reiz bērnībā, lai atrastos suņa būdā, ar savu mīļo vilku sugas milzeni kopā laizot kaulu. Vai Māra paironizēšana pašam par sevi un vienaudžiem, grāmatas noslēgumā atzīstoties, ka dziedāt varēs tik ilgi, kamēr vien varēs novaldīt protēzes. Lūk, tas ir īsts rokenrols! Ir jāliek krist visiem priekškariem, jo tāpat visi nojauš, kas aiz tiem slēpjas. Vēl jo vairāk mūsdienu tehnoloģiju iespēju laikmetā, kad viss ir caurskatāms – pat pagājušā gadsimta sākumā uzņemtai filmai katrs var uztaisīt stopkadru datorā, lai izpētītu to līdz pēdējam kvadrātcentimetram, – pirms simt gadiem, kad kino varēja skatīties tikai uz lielā ekrāna, katram kadram parādoties tikai divdesmit ceturto daļu sekundes, tas pat prātā nenāca.
Gribam to atzīt vai ne, bet lielākajai daļai no mums mūzika ir pirmajā vietā no lietām, ko vēl varam izvēlēties, jo nepieciešamību pēc gaisa, pārtikas vai siltuma mēs nekontrolējam – tā vienkārši ir, jo citādi būtu gals klāt. Un drīz mēs, iespējams, vairs nevarēsim izvēlēties arī mūziku – jau tagad tā mūsu telefonos atskan uzreiz, līdzko kaut ko vēlamies un meklējam, nākamais līmenis ērtības un resursu taupīšanas nolūkos būs atbilstošu skaņu rašanās, līdzko tās iedomājamies. Ērti, bet garlaicīgi. Tāpēc rakstīsim un lasīsim grāmatas par mūsdienu pēdējiem varoņiem, kas vēl ir būtnes ar miesu un asinīm.