Liepiņa nebūt ne vienkāršajiem melodiskajiem vijumiem, spilgtajiem muzikālajiem raksturojumiem un neprognozējamām harmoniju secībām. Vokālistu nometnes pārstāvis Daumants Kalniņš sevi spoži apliecināja arī aktierspēlē gan ar nesamākslotu runas intonāciju, gan konsekvenci ķermeņa valodā, nemaz nerunājot par perfektu dikciju, kas jau šķiet pašsaprotama. Režisores Indras Rogas darbu atvieglo mūzikas dramaturģiskais kods: spilgtie vadmotīvi, tēlu un situāciju ritmointonatīvie raksturojumi. Līdzās emocionāli saviļņojošajiem melodiskajiem hitiem - mīlestības un sāpju simboliem - ko vērti ir arī Fēba muzikāli mežģīņotie «reveransi» vai barokāli parodētais Fēba un Flērdelisas duets un tas, kā dažādo tēmu polifonija atklāj personāžu diametrāli atšķirīgos nodomus un dzīves vērtības. Mūsdienīgi lakoniska un funkcionāla, taču arī gana simboliska ir Reiņa Suhanova scenogrāfija, kurā katram atrodas savs krātiņš. Maldina Esmeraldas dejas horeogrāfija erotiski sārtajās gaismās, kas, konfliktējot ar bērnišķi sprigano mūziku, padara Esmeraldu par prostitūtu Amsterdamas sarkano lukturu kvartālā.Orests Silabriedis
Skatījos 21. maija izrādi, kuras spēcīgo emocionālo iedarbīgumu vismaz par 75 procentiem nodrošināja izcili labais Kvazimodo - Daumants Kalniņš. Viņš lieliski prot uzbūvēt pārliecinošu dziedājuma formu un līdz ar šo strukturālo skaidrību rādīt pāri malām plūstošas jūtas, kas pārliecina aktieriski un vokāli. Žēl, ka viņa Esmeralda ir vāji dziedošā un tēlojošā Zane Dombrovska. Toties kas par neaizmirstamu tēlu Ditas Lūriņas izpildījumā - viņas vokāli perfektā Gudula burtiski caururbj tevi kā sudraba bultām! Lieliski dzied arī spožais kretīns Fēbs jeb Mārtiņš Brūveris, spilgts ir Kristians Kareļins, Egils Melbārdis, Ģirts Liuziniks. Madara Botmane burvīga no skatuviskā viedokļa, taču dziesma liekas pagalam nepiemērota viņas balsij. Ansamblim kopumā - liela uzslava. Indras Rogas un Reiņa Suhanova organizētā skatuve aizpildīta gleznieciski skaisti, un kādas ainas no tā visa paliek prātā arī nākamajā rītā, nemaz nerunājot par Zigmara dažbrīd pat kaitinoši lipīgajām ļoti skaistajām melodijām. Kopumā man ir aizdomas, ka aktieri ar šo melodrāmu tiek galā labāk nekā savulaik opernieki, taču, kā stāsta, Ojārs Rubenis kategoriski aizliedzis salīdzināt...
Teātra kritiķes Silvijas Radzobes recenziju lasiet nākamajā Kultūras Dienā 1. jūnijā.