Latviešu rakstnieku attiecības ar tekstiem par vēsturi, man šķiet, aptuveni iedalāmas trīs lielās grupās. Pirmkārt, tie ir romāni un stāsti – es, protams, runāju tikai par daiļliteratūru – par laiku vai laikiem, no kuriem gan saglabājušās liecības, taču aculieciniekiem pajautāt vairs nav iespējams. Grūti formulēt, vai šai sadaļā iederētos arī dažos (simptomātiski – gandrīz visu nacionālo atmodu) laikposmos populārie darbi par Latvijas teritoriju apdzīvojušo cilšu dižo senatni, par krustnešu iekarojumiem, "zviedru laikiem" un tamlīdzīgi, kuros bieži vien lielu daļu izmantotā materiāla veido populāri mīti un romantizētas iztēles radīti kategoriski melnbalti priekšstati. Taču darbi, kas skar vēsturi, par kuru "nevienam vairs nevar pajautāt", nemaz nav jāmeklē tik tālu: arī abas pēdējā laikā ievērojamākās latviešu autoru vēsturisko romānu sērijas – Mēs. Latvija, XX gadsimts par dažādu XX gadsimta laikposmu notikumiem un Es esmu par latviešu klasiķu dzīves un darba aizkulisēm – daudzos gadījumos skar laikus, par kuriem gan ir iespējams atrast pietiekami daudz rakstisku liecību, taču allaž ir jāpatur prātā, ka vēsturi raksta uzvarētāji.
Otru vēsturisko tekstu daļu gribas nosaukt par stāstiem, "par kuriem vēl var pajautāt", – tie ir darbi, kas skar hronoloģiski tuvākas desmitgades un notikumus, kuru aculiecinieki ir bijuši mūsu vecāki un vecvecāki – ja arī vairs nav iespējams iztaujāt viņus pašus, gandrīz katrā ģimenē eksistē nostāsti par to, "kā īstenībā bija", paaudzēs nodotas – un, tā kā pietiekami nesenas, tad arī vēl īsti leģendu neapaustas – liecības. Šajā kategorijā gribas ieskaitīt, piemēram, Noras Ikstenas romānu Mātes piens un Laimas Kotas darbu Istaba, kurus lasot gana daudzi var liecināt: "Jā, es arī to atceros tieši tā" vai "Nu tā nu gan nebija, es atceros – bija šādi..." Proti, stāsts par vēsturiskiem notikumiem lasītāja prātā mijiedarbojas ar paša vai tuvinieku pieredzi. Un ir trešā daļa – nesenā vai, precīzāk sakot, mūsu acu priekšā vēl joprojām ritošā aktuālā vēsture, kuru rakstnieks cenšas dokumentēt, cik labi vien spēj, bet ne visiem notikumiem rakstīšanas brīdī jau ir zināms galarezultāts. Šie ir stāsti, kuriem ekvivalenti "paralēlie" vēstījumi rit teju katra lasītāja prātā – papildinot, apstrīdot, labojot, jebkurā gadījumā – aktīvi piedaloties.
Ērce uz monstra muguras
Nezinu, vai dzejnieces un bērnu grāmatu autores Kristīnes Ilziņas debijas grāmatu pieaugušajiem Es neliecināšu pret jums labāk ieskaitīt otrajā vai trešajā kategorijā. Divdesmit stāstu par laiku īsi pirms un pēc trešās nacionālās atmodas, proti, XX gadsimta 80. gadiem, nedaudz ieskatoties arī nākamajā desmitgadē, skar laiku, kuru savā galvā spēj izspēlēt liela lasītāju daļa – tā, kas atbilstošajā laikposmā bija apzinīgā vecumā. Gados jaunākam lasītājam tā jau būs, iespējams, leģendāra vēsture, par kuru stāsta mācību grāmatas. Man un droši vien vēl daļai paaudzes, kas 80. gados izdzīvoja savu bērnību, ir sajūta, ka krājuma stāsti ar manu apziņu mijiedarbojas kā caur puspavērtām durvīm vai aiz gandrīz caurspīdīga aizkara. Tu esi bijis "tad", tomēr ne gluži "tur".
Par šo laiku autore raksta caur slaveno, bet šajā gadījumā ļoti piemēroto "mazā cilvēka" perspektīvu, un šoreiz pavisam burtiski: vēstītāji ir bērni vai jaunieši, kuru dzīves un ikdienas problēmas un aktualitātes priekšplānā iezīmējas skaidri, kamēr fonā, nedaudz izplūdināti, rit lielie notikumi. Tie ir personiski izstāstīti vēstījumi par cilvēkiem, kas izdzīvo vēsturi tās tapšanas gaitā – nevis karogotu manifestāciju, iedvesmojošu runu, politisku zemestrīču veidolā, bet vēsturi, kas slēpjas mazās un katram individuālās detaļās. Mīļvārdiņā, kas atklāj mīļotā cilvēka nodevību, vistas cepetī, ko izsalkušu jauniešu bariņš šņakā tāpat bez maizes un kas bez vārdiem stāsta arī par šīs recenzijas autores atmiņā labi saglabājušos produktu deficīta un attiecīgi mūžīgā izsalkuma laiku, no armijas pārnākuša puiša skaudrajā realitātes apjukumā, atgādinot par daudzajiem "afgāņiem", kas neatgriezās, un arī par tiem, kas atgriezās, neārstējamā slimībā, ko cer dziedināt ar savulaik populāra TV ekstrasensa starpniecību... Dumpīgu jauniešu bariņš noripina galvu Čaka piemineklim Ziedoņdārzā, uzskatot to par pieminekli Stučkam, un pēc tam spiests piedzīvot tā saukto "komjauniešu biedru tiesu". Puisis, kas bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem "bīda" to, ko mūsdienās sauktu par mazo biznesu, bet tolaik – par spekulāciju, zoodārza kurinātāja dzīvoklītī saskaras ar kaut ko neparastu – brīvdomības vēsmu. Par uzrakstu uz plakāta jaunietis nokļūst aiz restēm, bet tur savādā kārtā izpelnās veco "zeku" respektu, jo... Nekas no tā nav fakti, ko min vēstures mācību grāmatās, bet tie veido unikālu rakstu, kas ir katra personiskā vēsture.
Fonā visu laiku vīd un zinošam lasītājam ir labi apjaušams okupācijas režīma monstrs, uz kura zvīņainās muguras "mazais cilvēks" kā spītīga ērce gan ir iemācījies noturēties un izdzīvot, taču kurš nevienu mirkli nav pārstājis būt bīstams. Un monstra lielās izdarības, tieši tāpat kā stāstu gaišuma mirkļi, tiek reprezentētas sīkumos, kas tomēr ir baisi ietilpīgi. Tieši šī nemitīgi saskatāmā – kaut gan priekšplānā neizvirzītā un neakcentētā – dualitāte, ņirbošais gaismas un tumsas fragmentiņu kaleidoskops, ir gan tas, kas ļauj vērtētājiem nosaukt Es neliecināšu pret jums par grāmatu ar kopumā apbrīnojami gaišu apakštoni, gan tas, kas pavelk visai skaidru sarkano līniju zem sentimentālām atmiņām, kādas joprojām varam dzirdēt un lasīt par aprakstīto laikposmu, – atmiņām, kas romantizē ne jau spītīgi pieķērušos ērci uz monstra muguras, bet gan pašu monstru, "labos padomjlaikus".
Solījums un aicinājums
Jau krājuma nosaukumā autore apsola neliecināt – ne pret vieniem, ne otriem –, jo gana skaidri stāstos izskan arī kontrasts starp brīvības alkām un ilgstoši, paaudžu garumā cementētām bailēm. Varam to saukt par dubultmorāli, ja vien... ja vien krājuma nosaukumā nebūtu ietverts ne tikai solījums neliecināt, bet arī aicinājums to nedarīt. Taču tekstos labi jaušamā iekšējā konflikta izjūtu pamato kas cits. Stāsti vēsta par pārejas posmu vēsturiskā izpratnē, tāpēc ir tik atbilstoši, ka arī to varoņi ir savā individuālajā pārejas posmā – jaunieši, kurus slāpes pēc īstuma un identitātes meklējumi vienlaikus ar bailēm izrauties no sen jau neērtās, tomēr pierastās komforta zonas moka tikpat akūti kā tālaika sabiedrību kopumā.
Jā, ne visi krājuma stāsti ir ar tik redzamu aktuālo fonu. Grāmatā iekļauti arī teksti ar caurcaurēm personisku, liriskāku noti, šajā ziņā īpaši izceļas noslēdzošais stāsts Sākums ir beigas, beigas ir sākums, kuru varētu nodēvēt par kādas mīlestības poētisko autobiogrāfiju. Taču savā ziņā šis stāsts tomēr iederas kopējā plūdumā, jo palīdz krājumam izskanēt ar pārdomīgu, iekšupvērstu, gandrīz meditatīvu sajūtu, liekot apvaldīt vēlmi pēc vēl viena stāsta – pēc definēta iznākuma, pēc laimīgām beigām. Jo skaidras beigas norisēm, kuru iesākumu apraksta krājums, kā mēs zinām, vēl nav pienākušas un laikmeta liecinieki joprojām esam mēs visi – pat ja esam apņēmušies neliecināt ne pret vienu, lai citi savukārt neliecinātu pret mums.